Latvija ir priekšgalā ar antibiotiku lietošanu lielfermās, un kā tas ietekmē cilvēku veselību
Nesen kādā visnotaļ respektablā prezentācijā uzzināju, ka Latvija ieņem trešo vietu Eiropā pēdējās paaudzes antibiotiku lietošanā lopkopībā. Kādēļ, to lektors nepateica. Tomēr uz šo jautājumu atbildes ir vajadzīgas, jo pārāk liels pēdējās paaudzes antibiotiku patēriņš fermās cilvēkus drīz vien neizbēgami novedīs pie nopietnām veselības problēmām. Visu mūžu esmu ārstējis lauksaimniecības dzīvniekus un zinu, kādēļ Latvijas fermās tik ļoti patīk lietot dažādus medikamentus, to skaitā arī antibiotikas, bet jo īpaši pēdējās paaudzes, lielos daudzumos. Centīšos izskaidrot, kāda ir antibiotiku lietošanas bīstamība, jo nespeciālisti, arī žurnālisti, šajā jautājumā nereti putrojas, un rezultātā neviens tā īsti nesaprot, kur tad ir problēma.
Kad zāles nepalīdz
Antibiotikas ir visai komplicētas ķīmiskas vielas, kas nogalina baktērijas, tajā skaitā nosacīti patogēnās un patogēnās jeb tās, kuras var izraisīt vai izraisa saslimšanas. Ir dabiskās antibiotikas, kas sastopamas dabā, un sintētiskās antibiotikas, ko iegūst mākslīgi. Dažādas antibiotiskās vielas uz baktērijām iedarbojas dažādi: dažas konkrētu sugu baktērijas nogalina labi, citas – ne visai labi, citas vispār nedarbojas.
Savukārt tās, kuras nedarbojas uz vienu baktēriju sugu, labi darbosies uz citu. Baktērijām savukārt piemīt tieksme pielāgoties antibiotikām, lai izdzīvotu. Lietojot antibiotikas par daudz un nevietā, baktērijām tiek dota iespēja zālēm pielāgoties ātrāk un veiksmīgāk. Tad, kad kāda baktēriju suga vai populācija ir pielāgojusies un antibiotikas uz tām vairs neiedarbojas, mēs sastopamies ar plaši izplatīto problēmu, ka, lietojot pat visdārgākās zāles, tās nepalīdz, un cilvēks nomirst.
Vispār jau antibiotikas pašas par sevi nav nekāda jaudīgā inde, bet tās var izjaukt mikroorganismu dabisko līdzsvaru mūsu gremošanas traktā par labu mazāk vēlamajām baktērijām, un lielākais sliktums ir tas, ka, uzņemot niecīgas antibiotiku devas kopā ar pārtiku, mēs lēnām pieradinām pie šīm antibiotikām «savas» baktērijas. Ņemot vērā to, ka daļa no šīm baktērijām ir nosacīti patogēnas, ir visai riskanti tās pieradināt pie antibiotikām, jo tad, kad saslimsim, piemēram, ar plaušu karsoni, ārstēšana var nedot nekādus rezultātus.
Pagaidām izskatās, ka antibiotiku uzņemšanas risks, ēdot pusdienu maltīti, ir zems, jo Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) inspektori ziņo, ka fermās ievēro medikamentu ierobežojumu laikus, tiek veikti izmeklējumi pienā un gaļā (kaut arī gaļa tiek izmeklēta pārāk maz), un rezultāti parasti ir negatīvi – tātad antibiotikas dzīvnieku izcelsmes produktos
tiek atklātas reti.
Rezistentās baktērijas iedzīvojas virtuvē
Fermās, kur pēdējās paaudzes antibiotikas izmanto lielos daudzumos, bakteriālā vide kļūst rezistenta. Un mēs pērkam veikalos gaļu kopā ar baktērijām, kas ir rezistentas jeb izturīgas pret antibiotikām. Termiski apstrādājot gaļu, mikroorganismi, kas ir gaļā, iet bojā, bet, darbojoties ar jēlās gaļas gabalu pirms tā pagatavošanas, mēs paspējam inficēt gan sevi, gan savu virtuvi ar šo rezistento mikrofloru. Gadījumā, ja tie ir patogēni stafilokoki vai streptokoki (visnotaļ izplatītas baktērijas fermās) un kāds no tiem izraisa jau pieminēto plaušu karsoni, pastāv ļoti liela iespēja, ka slimnieks nomirs, jo antibiotikas uz šo rezistento mikrofloru neiedarbosies, bet nekas cits, lai nogalinātu šīs baktērijas, pagaidām nav izgudrots. Situācija būs tāda kā viduslaikos – daži izdzīvos, bet jārēķinās, ka daudzi nomirs.
Kas tad ir šīs pēdējās paaudzes antibiotikas?
Tās ir antibiotikas, kuras atklātas vai radītas samērā nesen un kuras lieto tad, ja cilvēks ir inficējies ar baktērijām, kas ir rezistentas pret tā sauktajām vecajām antibiotikām – penicilīnu, amoksicilīnu vai tetraciklīnu. Šīs pēdējās paaudzes antibiotikas parasti darbojas lieliski, kamēr mikroorganismi tās vēl «nepazīst» un tiem nav izstrādājusies rezistence pret tām.
Veterināro zāļu lieltirgotāji uzdod toni
Tagad izskaidrošu antibiotiku pārmērīgas lietošanas iemeslus fermās. Strādājot veterinārmedicīniskajā praksē ar lauksaimniecības dzīvniekiem un arī par veterināro konsultantu apdrošināšanas kompānijā, runājot ar citiem praktizējošiem veterinārārstiem, kā arī analizējot acīm redzamos faktus, esmu guvis pārliecību, ka pēdējās paaudzes antibiotiku lielais patēriņš Latvijā ir tieši saistīts ar fermu veterinārās apkalpošanas īpatnībām, ko ne tikai reglamentē, bet arī veicina pastāvošā likumdošana.
Viena no Latvijas lielfermu veterinārās apkalpošanas īpatnībām ir tāda, ka apkalpojošo un valsts pilnvaroto veterinārārstu pieņem darbā šajā uzņēmumā, t.i., viņš kļūst par šā uzņēmuma darbinieku. Šis ir atavisms no kolhozu laikiem.
Šī sistēma tika reanimēta un pielāgota tirgus ekonomikai, pateicoties gan lielfermeru bailēm no citādas veterinārās apkalpošanas formas, gan lobijam Zemkopības ministrijā. Otrs šīs bīstamās «puzles» posms ir tas, ka fermas var iegādāties zāles lieltirgotavās un brīvi tās lietot pēc saviem ieskatiem, kas no sabiedrības veselības aspekta ir absolūti nepieņemami, jo rada pārāk lielus riskus.
Pievienojot šai bīstamajai «bildei» trešo posmu, proti, PVD nespēju kontrolēt situāciju, atklājas kopaina. Diemžēl PVD tikai labi kontrolē dokumentāciju, bet ne procesus. Tas nozīmē, ka, ja fermā medikamentu aprites papīri izskatās labi un pārskatāmi, kaut arī atskaites ir nepilnīgas un pat fiktīvas, neviens PVD inspektors neuzdrošinās fermerim uzdot vēl dažus papildu jautājumus, piemēram: kurš izvēlas lietot konkrētās zāles; kad zāļu pieprasījumu parakstījušais veterinārārsts pēdējo reizi bija fermā, izmeklēja dzīvniekus, deva ieteikumus un, ja deva, tad kādus; kādas ir biežākās saslimšanas fermā; kas tiek darīts, lai samazinātu antibiotiku lietošanas apjomus, u.tml. Tas, ka PVD inspektoram ar šiem jautājumiem būtu jāiepazīstas, ka būtu jāmēģina atrast fermas zāļu apritē neveiksmīgas, kļūdainas un sabiedrības veselībai pat apzināti bīstamas darbības, nekad un nevienā normatīvajā dokumentā nav minēts!
Žurnālistiem stāsta: viss kārtībā! Nesen TV raidījumā «Vides fakti» Zemkopības ministrijas Veterinārā departamenta ierēdne ļoti pārliecinoši apgalvoja, ka «ir zāļu lietošanas noteikumi, kas jāievēro». Radioraidījumā «Kā labāk dzīvot» cits ierēdnis pieļāva, ka ar PVD kontrolējamās jomas noteikumiem esot tāpat kā ar Ceļu satiksmes noteikumiem, kurus arī pārkāpj, un nevarot taču katram nolikt blakus PVD inspektoru! Dzirdot šādu apzinātu vai neapzinātu demagoģiju, daudziem var rasties ilūzija, ka viss tiešām ir kārtībā. Taču patiesība ir pavisam citāda. Atšķirībā no Ceļu policijas, kas notiekošo uz ceļiem vairāk vai mazāk kontrolē, PVD procesus fermās patiesībā nekontrolē, turklāt lopkopības «satiksmes noteikumos» trūkst daudz ļoti svarīgu ierobežojošu ceļa zīmju.
Vai ar antibiotikām var aizstāt labturību?
Latvijā lielfermās, kurās ir vairāki simti govju vai kāds tūkstotis un vairāk cūku, darbā parasti pieņem arī veterinārārstu, kurš katru dienu ir fermā, pats kontrolē ganāmpulka veselības stāvokli, pats atrod saslimušos dzīvniekus, pats pieņem lēmumus par nepieciešamo ārstēšanu un profilaksi un pats arī veic šos pasākumus. Taču realitātē, ko darīt un ko ne, veterinārārstam tieši vai netieši diktē fermas īpašnieks. Šajās fermās bieži viesojas arī zāļu un barības piedevu lieltirgota veikt manipulācijas ar zālēm. Reiz kāds govju fermas īpašnieks man teica: «Visu darām paši, tikai ķeizargriezienu tā līdz galam vēl neesam iemācījušies.»
Fermeri zina, ko prasa PVD inspektors, un šajā jomā dokumentācija fermā parasti ir vislabākajā atrādāmajā kārtībā. Nekur nav reglamentēta arī pēdējās paaudzes antibiotiku lietošana vai nelietošana, ir tikai ieteikums tās nelietot kā pirmās izvēles medikamentus. Bet atcerēsimies PVD ierēdņa teikto, ka nevar taču katram nolikt blakus inspektoru, un uzdosim jautājumu: cik gadījumu Latvijā līdz šim ir konstatēti, proti, atspoguļoti fermu apsekošanas aktos, kad kā pirmās izvēles zāles ir lietotas pēdējās paaudzes antibiotikas? Būšu pārsteigts, ja kļūdīšos, bet man šķiet, ka PVD inspektori tam vispār nepievērš uzmanību, jo Ministru kabineta noteikumu, kas to regulētu, taču nav, un, ja praktizējošais veterinārārsts ir «noteicis» zāļu lietošanu, ko gan PVD inspektors tur var iebilst? Toties ir reglamentēts tas, ka jābūt vismaz 150 govīm, lai ferma drīkstētu iegādāties zāles lieltirgotavā. Kāpēc tas liegts fermai ar trīs un pat 100 govīm, paliek neatbildēts.
Droši vien tādēļ, lai zāļu iegāde no lieltirgotājiem izskatītos kā izņēmuma gadījums, vismaz uz papīra un no liela attāluma.
Kad problēma izlauzīsies no kūts, būs par vēlu
Neko nemainot, mēs jau pavisam drīz nonāksim ļoti nepatīkamā situācijā, kad pret pēdējās paaudzes antibiotikām rezistentas baktērijas izplatīsies ne tikai dzīvnieku populācijā, bet arī cilvēku vidū. Ko darīt? Varbūt jābeidz mānīt sevi, ka mums šajā jomā viss ir kārtībā, ka ir lieliski zāļu aprites noteikumi, ka viss tiek kontrolēts, ka fermu veterinārā apkalpošana ir pietiekami reglamentēta un ka plaša pēdējās paaudzes antibiotiku lietošana produktīvajiem dzīvniekiem nekādus riskus cilvēku veselībai nākotnē nerada?
Varbūt augstākajām Zemkopības ministrijas amatpersonām vajadzētu mazāk domāt, kā labāk izpatikt lielajiem fermeriem, bet rūpīgāk ieklausīties jomas speciālistu viedokļos? Mūsu dzīve taču nesastāv tikai no vēlēšanām, nodokļu ieņēmumiem un varas realizācijas par katru cenu. Nav jāražo gaļa un piens, kas kaitē to ēdājiem! Es ceru, ka piedzīvošu laikus, kad lēmējvara pirms likumu un noteikumu pieņemšanas, kuri būtiski ietekmē gan praktiskās fermu veterinārmedicīnas pastāvēšanu Latvijā, gan sabiedrības veselību, par to konsultēsies ar šīs jomas speciālistiem un praktizējošajiem veterinārārstiem.
Āris Zentiņš, veterinārārsts
Avots: VV
