Alkoholisko dzērienu pirmsākumi
Šodien daudzu svētku svinēšanu, izklaidi un pat ikdienas atslodzi pēc grūtās darba dienas, īpaši mūsu platuma grādos, nereti pavada dažādu alkoholisku dzērienu baudīšana. Dažiem tas nepieciešams, lai atbrīvotos, citiem, lai relaksētos, vēl citiem veicina miegu vai arī tieši pretēji – agresiju. Taču apreibinošas vielas un alkoholiskie dzērieni ir pazīstami jau sen tikai laika gaitā ir mainījies to pielietojums, ražošana un dzērienu veidi.
Tā dati par pirmo brūvēto dzērienu nāk no Mezopotāmijas, kur cieņā bija dateļpalmu vīns. Arī senie ēģiptieši mīlēja iedzert, un viņi bija tie, kas izgudroja pirmos salmiņus, lai dzertu alu. Babilonas rakstos - uz māla plāksnēm - ir aprakstītas precīzas alus pagatavošanas receptes.
Izrādās, ka Babilonieši jau savā laikā prata pagatavot 20 dažādas alus šķirnes. Viņi bija arī tie, kas bija izstrādājuši regulējošus noteikumus krogiem. Alus, kas tika ražots tajā laikā, bija ar olbaltumvielām un ogļhidrātiem bagātīgs dzēriens, to izmantoja kā vērtīgu uzturproduktu. Ir pieņēmums, ka apiņi, kas mūsdienās ir universāla alus ražošanas komponente, bija jau pazīstami babiloniešiem 9.-8. gs. p.m.ē..
Daudzi arheologi uzskata, ka no vīnogām raudzēti vīni ir bijuši cilvēkiem pazīstami jau vairāk nekā 10 000 gadu, bet tādi dzērieni kā alus un medalus pat vēl senāk. Vēsturnieki pieņem, ka antīkās klejotāju ciltis iemācījās gatavot alu no graudiem un ūdens daudz senāk nekā pagatavot maizi.
Senie romieši pielūdza vīna dievu Bakhu, senie grieķi pielūdza Dionīsu. Pielūgšana parasti izvērtās par milzīgu orģiju, atrodoties diezgan smagā alkohola apsēstībā. Grieķu literatūrā bieži vien tiek minēta negausīgā dzeršana un tās radītās veselības un sociālās problēmas. Ir saglabājies dokuments, kurā Cēzars uzsauc tostu savam karaspēkam pēc Rubikonas šķērsošanas, kas aizsāka Romas Pilsoņu karu. Tieši romiešu leģioni bija tie, kas ap 55. gadu p.m.ē. ienesa alu Ziemeļeiropā. Arī Vecajā Derībā tiek minētas daudzas atsauces par to, ka alkohols bija svarīga daudzu ebreju rituālu sastāvdaļa, tādēļ tika nosodīta pārmērība tā lietošanā un panākta spēcīga sociālā kontrole.
Kad senie grieķi un senie romieši kļuva par vienām no lielākajām pasaules civilizācijām, to dzērienu klāstā blakus vīnam parādījās dzērieni, kas tika bagātināti ar augu valsts produktiem, piemēram, skujām, pienenēm, piparmētrām un vērmelēm.
Līdz ar lauksaimniecības attīstību attīstījās raudzēšanas un destilācijas procesa tehnoloģijas, bija iespējams uzkrāt vairāk nepieciešamo izejvielu. Ap 800 gadu p.m.ē. Ķīnā un Indijā attīstījās destilēto alkoholisko dzērienu ražošana, bet līdz Eiropai šī tehnoloģija nonāca tikai 11. gs.
Turpretī, pravietis Muhameds aizliedza alkohola lietošanu, lai nošķirtu savus sekotājus no kristiešiem un jūdaistiem, un arī mūsdienās alkohola lietošana musulmaņu valstīs ir aizliegta. Arī budisti un hinduistu bramini atturas no alkohola lietošanas. Taču daudzās citās senajās reliģijās alkoholiskie dzērieni bija neatņemama sastāvdaļa, lai pielūdzēji sasniegtu nirvānu.
Taču alkohola nozīmīgums nekad nav aprobežojies tikai ar mistisko sfēru. Viscaur savas attīstības vēsturei alkohols ir ticis lietots vairāku sociālu iemeslu dēļ, piemēram, naida mazināšanai, drosmes vairošanai cīņas laikā, noslēdzot līgumus, svinot svētkus, risinot mīlnieku ķīviņus, u.c. Viduslaiku Eiropā alkohols tika pielietots praktiskiem mērķiem – tautas medicīnā un kā efektīvs konservants.
Alkohola atkarība un tās radītās problēmas nav nekas jauns pasaules praksē. Kā tas ir redzams, jau senajām kultūrām bija labi pazīstamas tā graujošās spējas. Tomēr, izņemot musulmaņu valstis, kur reliģiskie apsvērumi pastāvīgi to stimulē, vairums alkohola aizlieguma mēģinājumu ir cietuši fiasko un tikuši atcelti jau pēc pāris gadiem. Milzīgā dzeršanas popularitāte Eiropas valstīs liecina par to, ka ideja par alkohola lietošanas aizliegumu nav guvusi pietiekamu atbalstu. Skandināvijas valstis ir mēģinājušas normēt alkohola patēriņu, lai ierobežotu alkoholismu, taču panākumi šim solim nav bijuši īpaši efektīvi.
Līdz Viduslaikiem alkohola patēriņš aizvien turpināja palielināties, un Viduslaikos normāla parādība bija, ka klosteros tika brūvēts alus, ko dzēra gan mūki, gan arī tas tika tirgots iedzīvotājiem. Iemesls, kādēļ mūki tik lielu vērību pievērsa alus brūvēšanai, bija vēlme papildināt savas pieticīgās maltītes ar garšīgu, uzturvielām bagātīgu dzērienu, īpaši gavēņa laikā. Vēsturnieki ir konstatējuši, ka katrs mūks dienā drīkstēja izdzert līdz 5 litriem alus.
Līdz Viduslaikiem alus brūvēšana bija parasts sieviešu pienākums, jo to uzskatīja par pārtikas produktu. Vēlāk ģimenes tradīcijas pamazām pārvērtās organizētā ražošanā, un mājas brūži pārtapa par krogiem, traktieriem un tavernām, uzņemot ceļotājus un svētceļniekus. Alus palika gandrīz jebkuras kultūras svarīgāko sastāvdaļu lokā, kaut arī neizdevušos raudzēšanu vai destilāciju cilvēki saistīja ar nelabo spēku iejaukšanos. Līdz ar Viduslaiku izskaņu lielākajā daļā Eiropas un pasaules aktīvi tika pilnveidota raudzēšanas un destilēšanas māksla.
Šī māksla turpināja pilnveidoties arī Renesanses laikmetā, kad alus brūvētāji bija vieni no pirmajiem, kas dibināja ģildes, kurās pieredzējuši meistari apmācīja savus mācekļus, nododot amata prasmi no rokas rokā. Renesanse pasaules vēsturē ir iegājusi ne tikai kā mākslas un kultūras, bet arī zinātnes attīstības laikmets. Tika izgudroti dažādi uzlabojumi, kas atviegloja alkohola ražošanu, tostarp termometrs, kas ļāva daudz precīzāk izstrādāt un realizēt alkoholisko dzērienu ražošanas algoritmu. Attīstoties tehnoloģijai, kļuva iespējams ražot destilētu spirtu, un tādējādi iegūt vēl tīrāku un stiprāku alkoholu. Dažādās valstīs attīstījās “nacionālie” dzērieni – Krievijā – vodka, Skotijā – viskijs, Meksikā – tekila, Grieķijā – ouzo, Itālijā – strega un sambuka, un desmitiem citu dzērienu, kas vēl līdz pat mūsdienām ietilpst mūsu priekšstatos par attiecīgo valsti.
Uzziņai:
Par vispopulārako un vecāko alkoholiskais dzērienu tiek uzskatīts alus. Jau senie mezopotāmieši un ēģiptieši izbaudīja tā garšu, un mūsdienās atdzesēts alus ir iecienīts dzēriens karstajos vasaras mēnešos.
Piemēram, senie samarieši gatavoja alu, samaļot graudus, pievienojot tiem ūdeni un ļaujot dzirai izžūt. Tad biezumi tika nokāsti un pievienots vēl ūdens.
Mūsdienās alu taisa alusdarītavās. Mēs varam izvēlēties sev tīkamāko- tumšo, gaišo, alkoholisko vai bezalkoholisko. Eiropā alu ieveda slāvi no Karpatiem.
Izrādās arī, ka vecākā rakstītā recepte bija tieši alus recepte. Vecakā alus darītava, kas strāda arī vēl tagad, atrodas Bavārijā, tā ir Weihenstephan nacionālā alus darītava, kas darbojas no 1040.gada. Vecākais alus dārzu var atrast Prāgā- tā nosaukums ir “pri Fleku”. Pirmais alus kausa pasūtījums tiek datēts ar 1499 gadu.
Pirmās ziņas par vīnogulāju kultivēšanu ir datētas ar 4000.gadu pirms Kristus, kad Persijā un Ēģiptē vīns baudīts gan svētkos, gan reliģiskās ceremonijās. Jau ļoti tālā senatnē bija zināms, ka vīnam ir medicīniskas īpašības, un to lietoja ūdens vietā. Grieķu un romiešu kultūrā vīna vārds ir sastopams tikpat bieži kā dievu vārdi.
Mūsdienu arheologi uzskata, ka vīna pirmsākumi ir meklējami Dienvidāfrikā, jo tur ir atrasti vislielākie vīna pagrabi.
Degvīna pirmsākumi meklējami Krievijā un Polijā. Pirmo reizi degvīnu ieguva no kartupeļiem, taču mūsdienās šo dziru ražo no augstākā labuma graudu spirta, ko iegūst no pārraudzētas iejavas, to atkārtoti pārtvaicējot kolonnu rektifikācijas aparātos.
Tāpat kā tā izejvielas degvīns ir bezkrāsains, caurspīdīgs šķidrums, tas satur 40% alkohola un ir viens no populārākajiem un pieejamākajiem alkoholiskajiem dzērieniem. Krievu degvīnam raksturīga maiga, specifiska piegarša, ko panāk ar dažādu garšvielu piedevām – ēteriskām eļļām, cukuru, muskatriekstu, krustnagliņām. Dzēriena garša ir viena no tām īpašībām, kas nosaka degvīna popularitāti un tā lietojumu. Tieši specifiskās garšas dēļ krievu degvīns augstu kotējas pasaulē, jo citur, piemēram, ASV, atļauts ražot tikai degvīnu bez garšas un bez smaržas. Šis sausais degvīns ir piemērots jaukto dzērienu gatavošanai, uz tā bāzes gatavotā kokteilī labi izjūtamas citu sastāvdaļu īpašības.
Ilze Mežniece
Izrādās, ka Babilonieši jau savā laikā prata pagatavot 20 dažādas alus šķirnes. Viņi bija arī tie, kas bija izstrādājuši regulējošus noteikumus krogiem. Alus, kas tika ražots tajā laikā, bija ar olbaltumvielām un ogļhidrātiem bagātīgs dzēriens, to izmantoja kā vērtīgu uzturproduktu. Ir pieņēmums, ka apiņi, kas mūsdienās ir universāla alus ražošanas komponente, bija jau pazīstami babiloniešiem 9.-8. gs. p.m.ē..
Daudzi arheologi uzskata, ka no vīnogām raudzēti vīni ir bijuši cilvēkiem pazīstami jau vairāk nekā 10 000 gadu, bet tādi dzērieni kā alus un medalus pat vēl senāk. Vēsturnieki pieņem, ka antīkās klejotāju ciltis iemācījās gatavot alu no graudiem un ūdens daudz senāk nekā pagatavot maizi.
Senie romieši pielūdza vīna dievu Bakhu, senie grieķi pielūdza Dionīsu. Pielūgšana parasti izvērtās par milzīgu orģiju, atrodoties diezgan smagā alkohola apsēstībā. Grieķu literatūrā bieži vien tiek minēta negausīgā dzeršana un tās radītās veselības un sociālās problēmas. Ir saglabājies dokuments, kurā Cēzars uzsauc tostu savam karaspēkam pēc Rubikonas šķērsošanas, kas aizsāka Romas Pilsoņu karu. Tieši romiešu leģioni bija tie, kas ap 55. gadu p.m.ē. ienesa alu Ziemeļeiropā. Arī Vecajā Derībā tiek minētas daudzas atsauces par to, ka alkohols bija svarīga daudzu ebreju rituālu sastāvdaļa, tādēļ tika nosodīta pārmērība tā lietošanā un panākta spēcīga sociālā kontrole.
Kad senie grieķi un senie romieši kļuva par vienām no lielākajām pasaules civilizācijām, to dzērienu klāstā blakus vīnam parādījās dzērieni, kas tika bagātināti ar augu valsts produktiem, piemēram, skujām, pienenēm, piparmētrām un vērmelēm.
Līdz ar lauksaimniecības attīstību attīstījās raudzēšanas un destilācijas procesa tehnoloģijas, bija iespējams uzkrāt vairāk nepieciešamo izejvielu. Ap 800 gadu p.m.ē. Ķīnā un Indijā attīstījās destilēto alkoholisko dzērienu ražošana, bet līdz Eiropai šī tehnoloģija nonāca tikai 11. gs.
Turpretī, pravietis Muhameds aizliedza alkohola lietošanu, lai nošķirtu savus sekotājus no kristiešiem un jūdaistiem, un arī mūsdienās alkohola lietošana musulmaņu valstīs ir aizliegta. Arī budisti un hinduistu bramini atturas no alkohola lietošanas. Taču daudzās citās senajās reliģijās alkoholiskie dzērieni bija neatņemama sastāvdaļa, lai pielūdzēji sasniegtu nirvānu.
Taču alkohola nozīmīgums nekad nav aprobežojies tikai ar mistisko sfēru. Viscaur savas attīstības vēsturei alkohols ir ticis lietots vairāku sociālu iemeslu dēļ, piemēram, naida mazināšanai, drosmes vairošanai cīņas laikā, noslēdzot līgumus, svinot svētkus, risinot mīlnieku ķīviņus, u.c. Viduslaiku Eiropā alkohols tika pielietots praktiskiem mērķiem – tautas medicīnā un kā efektīvs konservants.
Alkohola atkarība un tās radītās problēmas nav nekas jauns pasaules praksē. Kā tas ir redzams, jau senajām kultūrām bija labi pazīstamas tā graujošās spējas. Tomēr, izņemot musulmaņu valstis, kur reliģiskie apsvērumi pastāvīgi to stimulē, vairums alkohola aizlieguma mēģinājumu ir cietuši fiasko un tikuši atcelti jau pēc pāris gadiem. Milzīgā dzeršanas popularitāte Eiropas valstīs liecina par to, ka ideja par alkohola lietošanas aizliegumu nav guvusi pietiekamu atbalstu. Skandināvijas valstis ir mēģinājušas normēt alkohola patēriņu, lai ierobežotu alkoholismu, taču panākumi šim solim nav bijuši īpaši efektīvi.
Līdz Viduslaikiem alkohola patēriņš aizvien turpināja palielināties, un Viduslaikos normāla parādība bija, ka klosteros tika brūvēts alus, ko dzēra gan mūki, gan arī tas tika tirgots iedzīvotājiem. Iemesls, kādēļ mūki tik lielu vērību pievērsa alus brūvēšanai, bija vēlme papildināt savas pieticīgās maltītes ar garšīgu, uzturvielām bagātīgu dzērienu, īpaši gavēņa laikā. Vēsturnieki ir konstatējuši, ka katrs mūks dienā drīkstēja izdzert līdz 5 litriem alus.
Līdz Viduslaikiem alus brūvēšana bija parasts sieviešu pienākums, jo to uzskatīja par pārtikas produktu. Vēlāk ģimenes tradīcijas pamazām pārvērtās organizētā ražošanā, un mājas brūži pārtapa par krogiem, traktieriem un tavernām, uzņemot ceļotājus un svētceļniekus. Alus palika gandrīz jebkuras kultūras svarīgāko sastāvdaļu lokā, kaut arī neizdevušos raudzēšanu vai destilāciju cilvēki saistīja ar nelabo spēku iejaukšanos. Līdz ar Viduslaiku izskaņu lielākajā daļā Eiropas un pasaules aktīvi tika pilnveidota raudzēšanas un destilēšanas māksla.
Šī māksla turpināja pilnveidoties arī Renesanses laikmetā, kad alus brūvētāji bija vieni no pirmajiem, kas dibināja ģildes, kurās pieredzējuši meistari apmācīja savus mācekļus, nododot amata prasmi no rokas rokā. Renesanse pasaules vēsturē ir iegājusi ne tikai kā mākslas un kultūras, bet arī zinātnes attīstības laikmets. Tika izgudroti dažādi uzlabojumi, kas atviegloja alkohola ražošanu, tostarp termometrs, kas ļāva daudz precīzāk izstrādāt un realizēt alkoholisko dzērienu ražošanas algoritmu. Attīstoties tehnoloģijai, kļuva iespējams ražot destilētu spirtu, un tādējādi iegūt vēl tīrāku un stiprāku alkoholu. Dažādās valstīs attīstījās “nacionālie” dzērieni – Krievijā – vodka, Skotijā – viskijs, Meksikā – tekila, Grieķijā – ouzo, Itālijā – strega un sambuka, un desmitiem citu dzērienu, kas vēl līdz pat mūsdienām ietilpst mūsu priekšstatos par attiecīgo valsti.
Uzziņai:
Par vispopulārako un vecāko alkoholiskais dzērienu tiek uzskatīts alus. Jau senie mezopotāmieši un ēģiptieši izbaudīja tā garšu, un mūsdienās atdzesēts alus ir iecienīts dzēriens karstajos vasaras mēnešos.
Piemēram, senie samarieši gatavoja alu, samaļot graudus, pievienojot tiem ūdeni un ļaujot dzirai izžūt. Tad biezumi tika nokāsti un pievienots vēl ūdens.
Mūsdienās alu taisa alusdarītavās. Mēs varam izvēlēties sev tīkamāko- tumšo, gaišo, alkoholisko vai bezalkoholisko. Eiropā alu ieveda slāvi no Karpatiem.
Izrādās arī, ka vecākā rakstītā recepte bija tieši alus recepte. Vecakā alus darītava, kas strāda arī vēl tagad, atrodas Bavārijā, tā ir Weihenstephan nacionālā alus darītava, kas darbojas no 1040.gada. Vecākais alus dārzu var atrast Prāgā- tā nosaukums ir “pri Fleku”. Pirmais alus kausa pasūtījums tiek datēts ar 1499 gadu.
Pirmās ziņas par vīnogulāju kultivēšanu ir datētas ar 4000.gadu pirms Kristus, kad Persijā un Ēģiptē vīns baudīts gan svētkos, gan reliģiskās ceremonijās. Jau ļoti tālā senatnē bija zināms, ka vīnam ir medicīniskas īpašības, un to lietoja ūdens vietā. Grieķu un romiešu kultūrā vīna vārds ir sastopams tikpat bieži kā dievu vārdi.
Mūsdienu arheologi uzskata, ka vīna pirmsākumi ir meklējami Dienvidāfrikā, jo tur ir atrasti vislielākie vīna pagrabi.
Degvīna pirmsākumi meklējami Krievijā un Polijā. Pirmo reizi degvīnu ieguva no kartupeļiem, taču mūsdienās šo dziru ražo no augstākā labuma graudu spirta, ko iegūst no pārraudzētas iejavas, to atkārtoti pārtvaicējot kolonnu rektifikācijas aparātos.
Tāpat kā tā izejvielas degvīns ir bezkrāsains, caurspīdīgs šķidrums, tas satur 40% alkohola un ir viens no populārākajiem un pieejamākajiem alkoholiskajiem dzērieniem. Krievu degvīnam raksturīga maiga, specifiska piegarša, ko panāk ar dažādu garšvielu piedevām – ēteriskām eļļām, cukuru, muskatriekstu, krustnagliņām. Dzēriena garša ir viena no tām īpašībām, kas nosaka degvīna popularitāti un tā lietojumu. Tieši specifiskās garšas dēļ krievu degvīns augstu kotējas pasaulē, jo citur, piemēram, ASV, atļauts ražot tikai degvīnu bez garšas un bez smaržas. Šis sausais degvīns ir piemērots jaukto dzērienu gatavošanai, uz tā bāzes gatavotā kokteilī labi izjūtamas citu sastāvdaļu īpašības.
Ilze Mežniece
