Slāpju veldzēšanai var izmantot ne tikai ūdeni un dzērienus, bet arī augļus, kuri lielā daudzumā satur ūdeni, piemēram, meloni un arbūzu, jo to sastāvu gandrīz 90% apjomā veido ūdens.Abi augļi lieliski iederēsies ēdienkartē karstajās dienās. 

Tos var lietot gan dabīgā veidā, gan arī dažādos salātos, dzērienos. Tāpat abi augļi var tikt lietoti sejas maskām, lai mitrinātu ādu.

Arbūziem un melonēm ir daudz vērtīgu īpašību. Šie augļi satur daudz ūdens, viegli izmantojamu ogļhidrātu cukuru, C vitamīnu, karotīnu (melonēs), kā arī maigas kokšķiedras, kas labvēlīgi ietekmē gremošanu (vislabāk šos augļus ēst tukšā dūšā). 

Arbūzi un melones neitralizē skābes, ko organismā rada citi pārtikas produkti, piemēram, maize, gaļa, zivis, olas. Arbūzi lieliski skalo organismu, tāpēc to bieži iesaka lietot dažādu slimību ārstēšanā.

Arbūzi un melones satur arī daudz minerālvielu, kā arī daudz folijskābes, kas palīdz sirds un asinsvadu slimību slimniekiem. Melones satur daudz dzelzs – 17 reizes vairāk nekā piens, 2 reizes vairāk kā vistas gaļa, 3 reizes vairāk nekā zivis (zandarts).

Arbūzs

Arbūzu dzimtene ir Āfrika. Arbūzi bija ļoti izplatīti senajā Ēģiptē, tos lika pat līdzās mirušajam kapa vietās, lai ar tā palīdzību mirušajam būtu vieglāks ceļš uz aizkapa dzīvi.

Eiropā arbūzi parādījās samērā vēlu – mūsu ēras pirmajos gadsimtos tos sāka lietot romieši. Arbūzi tika lietoti svaigi un sālīti, no tiem gatavoja sukādes un vārīja arbūza medu. Tā kā arbūzs mīl siltumu, tad to ir sarežģīti kultivēt visur.

Melone

Melone, tāpat kā arbūzs, ir ķirbjaugu dzimtas pārstāve, aug uz stīgojoša stublāja, cēlusies Vidusāzijā un Mazāzijā. Tur melones auga savvaļā jau pirms 4000 gadu, tikai to garša bijusi ļoti rūgta. To garšas īpašības uzlabojās krustošanas ceļā.

Viduslaikos arābi melones uzskatīja par paradīzes augli, kuru no debesīm nogādājis eņģelis. Eiropā melones pazīstamas sen, taču viduslaikos melone tika aizmirsta un tikai 16. gadsimtā kā retu svešzemju augli to no jauna sāka audzēt Francijā, Provansā.

Melones vislabāk ēst svaigas, vēsas, glīti sagrieztas šķēlītēs vai kā citādi. Taču šos augļus lieto arī vītinātus, kaltētus, marinētus, sukādēs, marmelādē, konservētus un ātri sasaldētus, kā arī no tiem gatavo meloņu medu (bekmess).

Dažas receptes ar svaigu arbūzu un/vai meloni

Melone ar šķiņķi
Tradicionāla itāļu uzkoda ir melone ar šķiņķi. Lai šo uzkodu pagatavotu, būs nepieciešama melone un vītināts šķiņķis. Nomizotu meloni sagriež daivās un to sakārto pamīšus ar šķiņķa šķēlītēm.

Apelsīnu, banānu un melones salāti
2 apelsīnus, 2 banānus, 1 nelielu meloni notīra un augļus sagriež. Tos pamīšus sakārto traukā un pārlej ar 2 ēdakmkarotēm skābas sulas, kas sajaukta ar medu. Pārkaisa ar saberztiem riekstiem.

Melones un plūmju salāti
1 nelielu meloni notīra un sagriež plānās šķēlītēs. Pusotrai glāzei plūmju izņem kauliņus, pārgriež tās uz pusēm un kārto virs melonēm, pārkaisot ar saberztiem riekstiem. Salātus pārlej ar skābu sulu un medu. Var pievienot arī putukrējumu vai skābo krējumu ar cukuru. Salātiem var pielikt arī salātu lapas, bet plūmju vietā var izmatot žāvētas plūmes vai vīnogas.

Dzēriens ar arbūzu
Nomazgātam arbūzam no augšas nogriež galu 5—6 cm biezumā, mīkstumu sasmalcina ar nazi vai karoti, izņem sēklas. Arbūzā ieber cukuru, ielej pusglāzi apelsīnu vai ķiršu sulas. Ja vēlas bezalkoholisku dzērienu, pievieno gāzētu ūdeni. Alkoholiska dzēriena gadījumā pievieno vīnu, šampanieti konjaku vai rumu. Pievienot var arī apelsīna miziņu, citronskābi vai citronu sulu. Pusstundu šo “arbūza bļodu” tur aukstumā, pēc tam saskaidīto mīksumu kopā ar šķidrumu pilda glāzēs.

Ilze Mežniece