Kouslaikiem, kad aukstajās ziemās nebija viegli paglābties no ledainā aukstuma, Rietumeiropas valstu iedzīvotāji meklēja alternatīvas sasildīšanās iespējas, lai sildītos ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses. Viena no šīm tradīcijām bija karstvīna dzeršana, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām.

Pat šodien it īpaši Vācijā un Austrijā ir gandrīz neiedomājami tradicionālie Ziemassvētku tirdziņi bez karstvīna malkošanas.

Karstvīns radies dabiski - senos laikos bija ierasts, ka vīns mucā un pudelēs saskāba. Tie, kuri nemācēja no tā izgatavot etiķi, vīnu karsēja, pievienojot garšvielas un medu, tā padarot to saldāku, izvairoties no asās smaržas un garšas un atkal iegūstot lietojamu alkoholisku dzērienu.

Tāpat ir sena tradīcija vīniem pievienot dažādas garšvielas. Tā viduslaiku klosteros bija pieņemts lietot ārstnieciskos vīnus, kuriem tika īpaši rūpīgi izvēlētas sastāvdaļas. Dažkārt vīns tika karsēts, lai  akcentētu kādu no tā īpašībām. Lielākoties karstajos vai sildītajos vīnos garšvielas tika lietotas ne tikai garšas pastiprināšanai, bet arī tādēļ, lai aizsargātu no dažādām raksturīgajām attiecīgā gadalaika infekcijām. Tika izmantots kanēlis, krustnagliņas, koriandrs, muskatrieksts, ingvers, lauru lapas, salvija, rozmarīns, lai radītu ne tikai patīkamo aromātu, bet arī lai veicinātu, galvenokārt, gremošanas sistēmas darbību.

Dažās no receptēm bija jāsilda vīns, to neuzvārot, citās atkal bija nepieciešams varīt ilgāku laiku, lai mazinātu alkohola saturu vīnā.

Pirmoreiz karstvīns minēts Vācijā, kur no rislinga darināts kā dzēriens „Laipni lūdzam!" jeb tāds, kas domāts viesu atraisīšanai un apetītes veicināšanai. Mūsdienās vispopulārākie ir divi karstvīni: vāciskās izcelsmes Glűhwein (citā variantā Glintwein) un skandināvu glogg.

Vāciskās izcelsmes Glühwein šodien tiek dzerts ne tikai mājas apstākļos, bet arī Ziemassvētku tirdziņos un citos ziemas pasākumos, kas notiek ārpus telpām, lai sasildītos. Dzēriens sastāv no sarkanvīna, kanēļa, krustnagliņām, dažkārt arī ar citrona un kardamona. Dzēriens ir tik populārs, ka to var nopirkt jau sagatavotu pudelēs, kā arī pastāv iespēja nopirkt atsevišķi sagatavotus iepakojumus ar karstvīnam nepieciešamajām garšvielām.

Skandināvu karstvīns glogg (kura nosaukums nedaudz atšķiras atsevišķās valstīs)  tiek tradicionāli lietots ap svētās Lūcijas dienu, kas tiek atzīmēta 13.decembrī, un ap Ziemassvētkiem. Pamatreceptē ietilpst pudele sarkanvīna, glāze degvīna, divas līdz trīs kanēļa standziņas, četras kardamona sēkliņas, līdz 15 krustnagliņām, 300 grami cukura, kā arī nedaudz vaniļas cukura, divas karotes sasmalcinātu mandeļu un rozīnes. Taču ir vēl vairāki varianti, kas paredz pievienot arī citas garšvielas, piemēram, ingveru vai degvīna vietā iesaka lietot citu spēcīgu alkoholu. Lai šo dzērienu pagatavotu, sākumā uz 24 stundām garšvielas tiek atstātas aukstā vīnā. Pirms vārīšanas garšvielas tiek izfiltrētas, bet tiek pievienotas pārējās sastāvdaļas. Rozīnes un mandeles dažkārt tiek ieliktas glāzēs, kurās vīns tiks ieliets, nevis vārītas.

Itālijā lietoto karstvīnu mēdz dēvēt par vin brule', kas nozīmē “dedzinātais vīns”.  Četrām personām nepieciešams puslitrs sarkanvīna, 100 grami cukura, četras krustnagliņas, kanēļa standziņa, citrona un/vai apelsīna miziņa.  Šo vīnu vāra uz lēnas uzguns dažas minūtes, tad izkāš un pasniedz pirms tas sācis atdzist.

Francijas vin chaud sastāvā ietilpst sarkanvīns, nedaudz rums, cukurs, rozīnes, žāvētas vīģes, mandeles, citrona un apelsīna miziņa, kanēlis, krustnagliņas, muskatrieksts un anīss. Šis vīns ir jāvāra vai jākarsē aptuveni stundu uz lēnas uguns, bet pēc tam vismaz uz 12 stundām jāatstāj nostāvēties.

Ja vēlaties gatavot karstvīnu, vīna eksperti iesaka gan balto, gan sarkano vīnu, taču aicina tomēr nepirkt jau sagatavoto vīnu pudelēs vai tetrapakās. Tajos tiekot izmantoti zemas un pat ļoti zemas kvalitātes vīni, kuru garšu mēģina saglābt ar lielu cukura daudzumu. Ieteicams izmantot veikalos parasto nopērkamo vīnu, tam pievienojot garšvielas pēc saviem ieskatiem vai pēc izvēlētās receptes.

Ilze Mežniece