Augļkoks no sirmās senatnes – ķirsis
Nevainīgi balts pavasarī, bet kaislīgi sarkans ražas laikā – tāds ir ķirsis, augļkoks, kura savvaļas „brāļu” augļus pazina un baudīja pat akmens laikmeta cilvēki. Eiropā tas tika ievests 74. gadā pirms Kristus, pateicoties romiešu karagājieniem uz patreizējo Turcijas reģionu – ķiršu dzimteni, kādreizējo Kerasos pilsētu. Cik gan gadu simti nav paskrējuši, bet ķirsis vienā mierā stāv dārzos joprojām un ražas laikā dāsni cienā visus tā augļu kārotājus. Laiks uzzināt par to kaut ko vairāk!
Kopš senajiem romiešu laikiem, kad kopā ar karavadoni Lukulusu ķiršu kociņš atceļoja uz Eiropu, to apvijuši dažādi ticējumi un parašas. Piemēram, bija gaidāms bagātīgs ražas gads, ja nolauzta ķirša zarā izplauka visi ziediņi.
Jaunieši Eiropā pie ķiršu koku zariem sēja lentītes ar savu mīļoto vārdiem, tiklīdz ķiršu zars sāka ziedēt, pastāvēja cerība, ka sirdsāķītis izrādīs arī pretmīlu. Ķiršus izmantoja arī tautas medicīnā, tomēr diezgan šauri – jaunās lapiņas tika pievienotas tējas maisījumiem, ķiršu kātiņu uzlējumu lietoja bērniem ilgstoša klepus gadījumā un no ķiršu sveķiem, izšķīdinātiem vīnā, izgatavoja uzlējumu pret klepu.
Vispār ķirsis ir diezgan unikāls augļkoks – tā augļus var ēst, ķiršu kauliņus, iepildītus linu maisiņos un tad uzsildītus, var izmantot kā termofora alternatīvu, pumpurus un jaunās lapiņas var pievienot salātiem, ar izkaltētām ķiršu lapām var pildīt pīpes, turklāt no ķirša koka tiek izgatavotas arī mēbeles, grīdas segums un citi izstrādājumi.
Ķiršus audzē arī kā krāšņumaugus, piemēram, akmens ķirsi (Prunus mahaleb), tūbaino ķirsi (Prunus tomentosa), zemo ķirsi (Prunus pumila) un Besija ķirsi (Prunus besseyi). Praktiski, vai ne? Tomēr primārā ķiršu nozīme vienmēr bijusi svaigu augļu patēriņš un to pārstrādē dažādos ēdienos.
Visizplatītākās ēdamo ķiršu sugas, kuras audzē arī Latvijā, ir saldais ķirsis (Prunus avium) un skābais ķirsis (Prunus cerasus).
Diemžēl ķiršu ienākšanās laiks ir īss – no jūnija vidus līdz jūlija beigām, un to uzglabāšana svaigā veidā ir ļoti ierobežota. Tādēļ – tiklīdz ķirši ir gatavi, jāsaēdas, lai pietiek līdz nākošajam gadam un nekas nepaliek pāri ķiršu mīļotājiem – putniem, kas ir vienlaicīgi arī lielākais drauds bagātīgai ķiršu ražai.
Latvijā vienas no pirmajām nogatavojas pašmāju izveidotās šķirnes – ‘Jānis’ un ‘Agris’, bet visvēlāk – jūlija beigās vai pat augusta sākumā – nogatavojas ‘Lapiņš’ un ‘Brjanskaja Rozovaja’. Lielākā daļa Latvijā audzēto saldo ķiršu šķirņu augļi ir saldi, sulīgi un mīksti, tādēļ tie īpaši piemēroti ēšanai „tieši no koka”, taču, lai tos uzglabātu, tos var saldēt vai pagatavot no ķiršiem kompotu. Skābo ķiršu šķirnes galvenokārt nogatavojas jūlijā. To augļi ir gaišāk vai tumšāk sarkani, sulīgi un mīksti, kā, piemēram, ‘Latvijas Zemais’, ‘Šokoladņica’, ‘Bulatņikovskaja’, bet ir arī šķirnes ar blīvāku mīkstumu, kā ‘Haritonovskaja’ vai ‘Tamaris’.
Arī skābo ķiršu augļi, ja tie pilnīgi nogatavojušies un ieguvuši īstu ķiršiem raksturīgo aromātu, ir ļoti garšīgi svaigā veidā, it sevišķi ‘Latvijas Zemais’, kuru bieži sauc arī par leišu ķirsi vai Žagares ķirsi.
Tomēr visvairāk skābos ķiršus izmanto pārstrādātā veidā. No augļiem var pagatavot saldās zupas, piedevas, mērces, dzērienus, kā arī pievienot pie maizes, cepumiem un kūkām. Ķiršus var saldēt, žāvēt, gatavot sukādes, sulas, kompotus, ievārījumus vai marmelādi un pat liķieri. No skābajiem ķiršiem var iegūt arī vīnu.
Ķirši ir ne tikai garšīgi, bet arī veselīgi - ķiršu sula ir dabisks sāpju (it īpaši muskuļu sāpju) remdēšanas līdzeklis, bet to augļi satur, līdztekus vitamīniem un minerālvielām, arī melatonīnu, kas ir dabisks miega regulēšanas līdzeklis. Tas palīdz vieglāk iemigt, kā arī ir lielisks profilakses līdzeklis pret novecošanos.
Līga Bērziņa
Andrejs Vītoliņš