Horeca, viesnīcas, restorāni, kafejnīcas, bāri

Raksti

27.05.2013

5 indīgi ēdieni, kurus mēs mīlam ēst



Katru dienu mēs apēdam dažādus ēdienus, kuri sevī iekšā tur nāvējošas indes. Lielākoties mums par to nav jāuztraucas, jo masu ražotāji nodrošina, lai augļi un dārzeņi, ko lietojam uzturā, būtu droši, tomēr laiku pa laikam konstatē nāves gadījumus tieši, kad cilvēks apēd indīgā auga nepareizo daļu. Lai nodrošinātu, ka ar jums nekas tāds nenotiek, piedāvājam sarakstu ar visbiežāk izmantotajiem produktiem, kuru sastāvā ir indīgas vielas.
Ķirši ir ļoti populāras ogas, it sevišķi vasarā, tos lieto ēdienu gatavošanā, liķiera ražošanā vai ēd svaigus. Tie ir no vienas dzimtes ar plūmēm, aprikozēm un persikiem. Visu minēto augļu lapu un kauliņu sastāvā ir indīgu vielu maisījums. Kad kauliņi tiek sadragāti, sakošļāti vai kādā veidā sabojāti, tie izdala ciānūdeņražskābi. Tāpēc nākamreiz, kad ēdīsiet ķiršu, atcerieties par to kauliņu indīgumu. 



Arī ābolu sēklu sastāvā ir cianīds, bet daudz mazākās devās. Ābolu sēklas diezgan bieži tiek apēstas vai norītas, taču būtu jāapēd liels to daudzums, lai tas kļūtu riskanti. Vienā ābolā nav tik daudz sēklu, lai nogalinātu, taču ir pilnīgi iespējams apēst tās tik daudz, lai sekas būtu letālas.



Rabarberi reizēm netiek novērtēti – no tā var pagatavot ļoti garšīgu pudiņu, turklāt tas ir viegli audzējams. Rabarbers ir visai brīnumains augs – pie tā, ka rabarberu lapās ir vēl neatklāta inde, to sastāvā ir arī kodīga skābe. Ja lapas sajauc ar ūdeni un sodu, iegūst vēl stiprāku indi. Stublāji ir ēdami un garšīgi, bet saknes jau no seniem laikiem izmanto kā līdzekli labākai vēdera izejai.



Tomātus ir pierasts uzskatīt (vismaz pie mums) par dārzeņiem. Citur pasaulē tos mēdz uzskatīt arī par augļiem vai pat ogām. Vietās, kur tos uzskata par augļiem, iemesls ir nodoklis dārzeņiem, bet ne augļiem. Tomātu lapas un stublāji sastāv no ķīmiskas vielas ar nosaukumu glikoalkaloīds, kas izraisa izteiktu nervozitāti un vēdera problēmas. Neskatoties uz to, lapas var izmantot cepšanā, lai pastiprinātu garšu, tomēr tās jānoņem pirms ēšanas. Tādā veidā inde neko nespēs padarīt, bet būs liela atšķirība ēdiena garšā.



Kartupeļi mūsu kultūrā ir parādījušies jau kopš 16. gadsimta. Diemžēl to izplatību ietekmēja toreizējās neražas un smagais bads, tomēr tie ir ienākuši Eiropas un citās pasaules daļās kā ikdienas ēdienkartes neatņemama sastāvdaļa. Kartupeļu (tāpat kā tomātu) lapās un stublājos ir atrodama inde – arī kartupelis pats kļūst indīgs, ja tam ļauj palikt zaļam (zaļums rodas no glikoalkaloīda koncentrācijas). Kartupeļu saindēšanās ir reta, tomēr ik pa laikam tā tiek novērota. Nāve parasti iestājas pēc vājuma perioda, kam seko koma. Pārsvarā nāves iemesls pēdējo 50 gadu laikā ir no zaļu kartupeļu ēšanas vai dzerot kartupeļu lapu tēju.

  

Saistītie raksti

Bar Department bārmeņu skolai 2 gadi.
Trīs burgeru receptes gardai un sātīgai maltītei
Piecas idejas, kā pagatavot vistas fileju
Eļļām pa pēdām – tai ne vienmēr ir jābūt olīveļļai
Ievads par garšvielām


Parakstīties uz jaunumiem

Vārds, uzvārds E-pasts