Horeca, viesnīcas, restorāni, kafejnīcas, bāri

Raksti

21.12.2011

Atklāta intervija ar bārmeņu Guru – Andri Reizenbergu

Ārā ir patīkami silts novembra vakars. Ieejot „B-bārā, restorānā” rodas sajūta, ka tiec nodalīts no realitātes. Tur valda mierpilna un relaksēta atmosfēra. Ausis lutina maigas džeza melodijas. Aiz bāra letes pats Andris ar menedžeri cītīgi gatavojas Ziemassvētku noskaņu ieviešanai, plānojot, kur un kā izvietot lampiņu virteni. Saņemot entuziastisku un enerģijas pilnu sveicienu no Andra, sēžos pie bāra letes. Andris ar graciozi plūstošām kustībām acu mirkļa laikā liek priekšā kūpošu karstvīnu ar maigu upeņu un krustnagliņu aromāta notiņām…intervija var sākties.

Sveiks, Andri!

Pastāsti īsumā par sevi, savu biogrāfiju?
Neesmu rīdzinieks, esmu dzimis un audzis Dundagā, kas ir jauka, maza Kurzemes pilsētiņa netālu no Kolkas raga. Tur es dzīvoju un mācījos līdz 9. klasei un tad ar brāli, gribot paplašināt savu iespēju horizontu, devāmies uz Rīgu. Staigājot pa pilsētu, domājot par to, ko vēlamies, un vērojot, ko šī pilsēta mums spēj sniegt, uz Marijas ielas 4 uzgājām „Rīgas Tirdzniecības un kulinārijas skolu”, kura piedāvāja dažādas valsts apmaksātas programmas, kas papildus ietvēra arī vidusskolu priekšmetus. Iestājāmies programmā „Pavārs, konditors”, jo, izmācoties divas profesijas vienlaicīgi, paveras lielākas iespējas pēc tam atrast vienu vai otru darbu. Tad sākās pirmā prakse kā pavāriem, pirmā iepazīšanās ar virtuvi (ēdieniem, dzērieniem), saskarsme ar kolēģiem, viesmīļiem un bārmeņiem. Veiksmīgi pabeidzām skolu un saņēmām pavāra un konditora diplomu.

Pirmās darba vietas?
Pirmā darba vieta man bija restorānā „Ai Karamba”, kur sākumā gāju praksē, tad man tur piedāvāja darbu un divus gadus tur strādāju par pavāru. Pēc kāda laika iestājās periods, kad vairs „nedega acis” uz pavāra profesiju, biju no visa kā noguris un izdomāju aizbraukt no Latvijas. Aizbraucu uz Ameriku un Hjūstonā (Houston)pus gadu strādāju par pavāru krievu restorānā. Tajā laikā brālis bija atradis un iestājies„Restorānu servisa skolā”, kurā, papildus viesmīļa un bārmeņa profesijai, gada laikā varēja iegūt arī vidusskolas atestātu, jo izglītība ir svarīga un mēs negribējām nepabeigt vidusskolu. Brālis man zvanīja un stāstīja, cik ļoti viņam tur patīk, par savu pirmo praksi viesnīcā „RevalHotelLatvia” kā viesmīļa palīgs lejas restorānā un bārmeņa palīgs augšā „Skyline” bārā. Es to visu klausījos un sapratu, ka man arī to vajag, jo nu mums kā brāļiem ir tā, ka tas, kas ir vienam, to otram arī vajag. Dzīve un darbs Amerikā bija diezgan sūra un nākotni es tur nesaskatīju. Saslimu tur ar tā saucamo „mājas slimību”, kad ļoti gribās un vajag atpakaļ, un tā nu es atgriezos Latvijā. Brālis jau bija pabeidzis „Restorānu un servisa skolu” un es 2003. gada septembrī tur iestājos. Pirmā darba vieta man bija „DoubleCoffe”. Tur es ieguvu ļoti vērtīgu pieredzi no bāra vadītāja Ginta Zenteļa un vecākā bārmeņa Andra Petkēviča. Tur tad mani arī „iesūca” sevī tā bāra dzīve. Paralēli ar brāli piestrādājām dažādos banketos, iepazinām banketu dzīvi un arī veiksmīgi pabeidzu „Restorānu un servisa skolu”.

Kad iepazini pirmo pieredzi naktsdzīvē kā bārmenis?
2003. gada vasarā man piedāvāja darbu jūrmalā, bārā „CocoLoco”. Tur arī es pirmo reizi tā pa īstam sajutu nakts dzīvi bārmeņa lomā. Sāku gatavot pirmos kokteiļus, pirmo B52, Bloody Mary u.c. Tad sapratu kā ir, kad klienti ierodas atpūsties, ir iereibuši. Šī pieredze man deva papildus pārliecību, ka šī profesija ir priekš manis. Pēc tam mēnesi strādāju bārā „Parex Forums”. Šajā laikā uzzināju, ka klubs „Kaļķu vārti” meklē bārmeni un tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Speciāli atprasījos no darba uz stundiņu, lai aizietu uz interviju ar menedžeri Jāni, kurš pateica, ka pirms manis ir jau viens bārmenis, kurš jāpārbauda, bet, ja vieta atbrīvosies, tad man uzzvanīs. Manas cerības piepildījās un mani uzaicināja. Gāju un strādāju ar lielu prieku un entuziasmu, kaut arī cilvēku bārā todien bija diezgan maz. Pats visam uzņēmos iniciatīvu, biju strādīgs, kārtīgs, kas arī atalgojās ar to, ka mani pieņēma darbā. Šis darbs man deva tikai un vienīgi pozitīvas emocijas četru gadu garumā. 2007. gada jūlijā saņēmu darba piedāvājumu no „B-bāra” saimnieka, labprāt to pieņēmu un nu jau četrus gadus strādāju par bārmeni „B-bārā, restorānā”.

Pastāsti par savām pirmajām sacensībām.
Pirmajā konkursā es piedalījos 2007. gadā, klubā Essential, „Havana Club” konkursā, klasikas kategorijā. Kā tagad atceros to pirmo, lielo satraukumu. Skatījos apkārt, kā konkurenti gatavojās, kas citiem ir, pārdzīvoju, ka man nav tādas mērglāzes, trauciņš un dēlītis kā citiem. Pašu kokteili konkursā gatavoju pirms tam nemaz īsti neizmēģinot, jo toreiz pašam kokteilim nepievērsu tik ļoti uzmanību cik pašai dalībai konkursā. Godalgotu vieto toreiz neieguvu, taču tas mani neatturēja no piedalīšanās nākamajos klasikas kategorijas konkursos. Tieši pretēji, man tas ļoti iepatikās un aizrāva. Tad sāku arī laicīgi un kārtīgi gatavoties nākamajām sacensībām, kas bija pēc pāris mēnešiem. Tas bija „Bacardi-Martini” konkurss, kurā piedalījās arī mans brālis, tikai flair kategorijā. Stundu pirms konkursa sākuma vēl biju augstskolā, diplomdarba aizstāvēšanā, taču paspēju laicīgi uz konkursu un neticēju, kad paziņoja, ka Andris Reizenbergs ir ieguvis pirmo vietu. Arī brālis ieguva pirmo vietu savā, flair, kategorijā un ierakstījāmies „Bacardi-Martini” konkursa vēsturē kā pirmie brāļi, kas ieguvuši pirmās vietas, katrs savā kategorijā. Sajūtas bija vienkārši neaprakstāmas. Abi braucām uz Turīnu pārstāvēt Latviju, kur iekļuvām pirmajā desmitniekā. Un tā arī līdz šim brīdim turpinu piedalīties sacensībās, taču ar katru reizi ir grūtāk piedalīties, jo negribās nokristies zem uzstādītās latiņas . Pagājušogad bija trešā reize, kad uzvarēju „Bacardi-Martini” sacensībās.

Kādu kokteili taisīji pirmajās sacensībās?
Taisīju kokteili „Rezidence”, nosaukumu izdomāju pats. Kokteilī ir „Bacardi Lemon”, „Bacardi Coco”, kuru tagad Latvijā nevar dabūt, abolu sula, šokolādes sīrups un guavas sīrups. Izgriezu pogas visiem (smejas).

Vai Tev ir kādi bārmeņi-elki?
Hmm… nebiju pat līdz šim tā par saviem elkiem aizdomājies. Jo ir tā, ka nav tāds viens bārmenis, kurš būtu labākais un no kura viena tikai kaut ko varētu mācīties. Mēs Latvijā visi bārmeņi kopā spējam viens otram kaut ko sniegt, iemācīt vai tieši pretēji, smelties viens no otra. Taču no ārzemju bārmeņiem šobrīd tas varētu būt SalvatoreCalabrese, kurš šī gada 25. jūlijā ciemojās Latvijā. Viņu pašu līdz tam brīdim vēl nemaz nezināju, taču, strādājot ar viņu kopā aiz bāra, sajutu viņa spēcīgo enerģiju un dzirksteli, ko viņš izstaro savos darbos, kā rezultātā tas atsvaidzināja arī manu turpmāko ikdienu, ieguldot un reizē iegūstot vēl lielāku prieku un pozitīvu enerģiju no saviem darbiem.

Kāds ir tavs viedoklis par Latvijas bāru un restorānu kultūru, salīdzinot ar ārzemēm?
Ļoti augsts līmenis ir Latvijas bāriem un restorāniem. Katru reizi, aizbraucot uz jaunu valsti, es par to gūstu arvien lielāku pārliecību. Pārējai pasaulei pat vajadzētu atbraukt pie mums un pamācīties. Jo Latvija ir maza valsts ar ļoti daudz bāriem un restorāniem, kā rezultātā katram ir jācīnās par saviem pastāvīgajiem klientiem, katru jauno klientu „apbužinot” un lutinot. Līdz ar to apkalpošana ir augstā līmenī un arī reputācija katrai vietai ir ļoti svarīga.Taču, lai viss būtu līdzsvarā, negatīvo pusi dažkārt veido bāru apmeklētāju uzvedība, kas mēdz bojāt perfekto koptēlu. Bet visam ir jābūt līdzsvarā.

Kas tavuprāt ir svarīgākais, kontaktējoties ar klientu?
Klients ir jājūt. Bārmenim ir jāpiemīt intuīcijai, jābūt atvērtam un jāizstaro tikai un vienīgi pozitīva enerģija. Ir jāzin, kad un kā ar klientu ir jārunā, jāuzvedas, ko var atļauties, ko nē. Katram klientam ir „jāpieiet” individuāli, jo katrs cilvēks ir citādāks. Kopējam kontaktam ir jābūt dabīgam. Jāsmaida!

Tavs viedoklis par dzimumiem bārmeņu profesijā.
Skatoties kopumā pasaulē, bārmeņi kā tādi vairāk ir vīrieši. Sacensībās vairāk un pārsvarā piedalās tikai vīrieši. Pārsvars ir nenoliedzams. Grūti ir tā salīdzināt. Nenoliedzu un zinu, ka ir labas bārmenes sievietes. Šis darbs ir piemērots arī sievietēm, taču man viņas gluži vienkārši ir žēl un es uztraucos par viņu veselību, jo darbs pats par sevi ir ļoti smags. Pašam man patīk būt bāros, kur strādā meitenes, jo bārs uzreiz iegūst pavisam citu auru. Taču, ja man būtu iespēja maksāt meitenēm par to, lai viņas naktsklubā bārā nestrādātu, es to noteikti darītu.

Kāds spilgts atgadījums, dīvainākie klienti tavā pieredzē?
Ikdienā bārā ļoti bieži izskan jautājums: Vai jūs šeit gatavojat kokteiļus? Tad arī atbildu: Nē, mums ir tikai ūdens. Esmu novērojis, ka pilnmēness laikā ir dīvainākie klienti. Kāds puisis vienreiz pasūtīja viskiju ar colu un uzlika to uz galvas un visu vakaru tā arī staigāja. Īsti nezinu, vai viņš bija akrobāts, vai viņam vienkārši ir laba galvas pamatne priekš glāžu nēsāšanas. Ir draudēts, ka nositīs mani par to, ka neielaidām klientu bārā, jo viņš bija pārāk iereibis. Toreiz tiešām ļoti sabijos un sapratu, ka bārmeņa profesija ir arī viena no bīstamākajām.

Tavs novēlējums jaunajiem un topošajiem bārmeņiem?
Būt aktīviem un piedalīties visos bārmeņu semināros, pasākumos, konkursos un sacensībās. Jābūt vienkāršam, strādīgam un atvērtam. Nesēdēt maliņā, bet būt kopā bariņā!



Autors: Liene Kulmane, bar.lv


  

Saistītie raksti

Klasiskie bārmeņi darba tirgū ir pieprasīta profesija
Infografika: fakti, ko Tu, iespējams, nezināji par burkāniem
Uztura mācība- Piena produkti un produkti, kuriem pievienoti augu tauki
Vieta, kur „ labam būs augt”
KP piemēro sodu SIA „Palink” par apvienošanās nepaziņošanu


Parakstīties uz jaunumiem

Vārds, uzvārds E-pasts