Ziemeļeiropa ir milzīgs trumpis, ko mēs vēl neesam izmantojuši.
Intervija ar Amber Beverage group stratēģiskā mārketinga direktoru Valteru Kaži (attēlā)
Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi, un jūsu uzņēmumu!
Esmu stratēģiskā mārketinga direktors Amber Beverage Group, kas ir Latvijas balzama, virknes vairumtirdzniecības uzņēmumu un specializēto dzērienu mazumtirdzniecības tīklu īpašnieks Baltijā.
Šo uzņēmumu vidū ir veikali, kas operē ar Latvijas balzama preču zīmi Latvijā un Bravo Alko Lietuvā, kā arī savos tirgos vadošas vairumtirdzniecības kompānijas - SPI Distribution (Latvia), lielākais alkoholisko dzērienu vairumtirgotājs Latvijā; Bennet Distributors – lielākais dzērienu importētājs Lietuvā, SPI Distribution (Estonia) Igaunijas tirgū.
Bez tam, Amber Beverage Group pieder arī aizvadītā gadā izveidota loģistikas kompānija šeit, Latvijā. Manā atbildībā ir Latvijas balzama zīmolu stratēģiskā attīstība un mārketings, tostarp – prioritāri starptautiskajos tirgos.
Vai Latvijā vēl ir kur attīstīties un paplašināties, vai arī Latvija ir izsmēlusi šīs produkcijas pirktspēju un lietošanas apjomus?
Teiksim tā: pat, ja cīsiņi kļūs divreiz lētāki, tos divreiz vairāk neapēdīs. Latvijā mūsu pašu ir jau mazāk par 2 miljoniem, un proporcionāli ir samazinājies alkoholisko dzērienu lietotāju skaits. Tā rezultātā pēdējos gados tirgus ir sarucis. Lai arī pēc krīzes ir notikusi stabilizācija, pieaugums nav novērojams. Es arī nedomāju, ka mēs to ieraudzīsim tuvākajā laikā. Šādos apstākļos mēs likumsakarīgi meklējam izaugsmes iespējas tajos tirgos, kuros esam mazāk pārstāvēti.
Ja Latvija pēc izmēra, pozitīvā izpratnē, ir sava veida pīļu dīķis, kurā mēs pazīstam katru pīli, un pīlēm patīk tas, ko mēs darām un piedāvājam, tad ārpus pīļu dīķa ir milzīgs okeāns. Tas ir pilns ar zvejas iespējām, un tur var noķert daudz vairāk klientu un patērētāju, taču tas dažkārt prasa pilnīgi citas kuģošanas iemaņas nekā mierīgais dīķis.
Vai pēdējo 10 gadu laikā ir mainījusies Latvijas patērētāju gaume?
Jā, Latvijas patērētāji desmit gadu laikā ir izgājuši veselu virkni attīstības stadiju. Ja vēl pirms desmit gadiem varējām runāt par salīdzinoši tradicionālu izvēli produktu ziņā, tad pirmskrīzes laikos līdz ar pirktspējas pieaugumu patērētāji kādu brīdi izteikti orientējās uz importa produktiem, uzskatot tos par pievilcīgākiem. Krīzes laikos patēriņa repertuārs mainījās, tai skaitā gan mūsu kā vietējā ražotāja, gan virknes citu ražotāju piedāvājumi kļuva daudz izsmalcinātāki: pielāgotāki patērētāju vajadzībām, trāpīgāki, visādā veidā atbilstošāki patērētāja vajadzībām.
Ekonomiskajai situācijai pamazām stabilizējoties, patīkami redzēt, ka dzērienu ziņā – un tas attiecas ne tikai uz stiprajiem dzērieniem – daudzi vietējie ražotāji spēj noturēt savu tirgus pozīciju. Tomēr importa produkcijas īpatsvaram ir tendence pieaugt: tiesa, atšķirībā no treknajiem gadiem tas galvenokārt liecina par patērētāja briedumu - tas sāk meklēt daudzveidību un novitātes gan garšas, gan pat dzērienu kategoriju ziņā. Patērētāji meklē produktus, kas būtu piemērotāks viņu dzīves stilam, individualizētāks. Tas ir izvirzījis mums, vietējiem ražotājiem, virkni jaunu konkurences izaicinājumu.
Cita pēdējo gadu tendence: patērētājs ir nedaudz mainījis savu patēriņa paleti par labu zemāka alkohola satura dzērieniem, kas ir sekmējis ne vien vīnu kategorijas, bet arī tiem tuvu dzērienu patēriņu.
Tādējādi rodas pat jaunas produktu kategorijas. Piemēram, Latvijas tirgum mēs radījām tādu vīna bāzētu dzirkstošo dzērienu kā Rīgas Dīva. Savukārt tieši ārējo tirgu pieprasījumam ir radīts zīmols Cosmopolitan Diva, kas ar ļoti labiem panākumiem tiek tirgot Ķīnā, Lietuvā, Igaunijā un citos tirgos. Šādi netradicionāli, jaunu kategoriju dzirkstošie dzērieni ar dažādiem aromātiem un sulām dod iespējas augt un attīstīties. Tirgus ir kļuvis izaicinošāks!
Cosmopolitan Diva noformējums ir ļoti romantisks.
Jā, ļoti sievišķīgs, jo galvenais patērētājs ir sieviete, kas var būt dažāda visdažādākajās situācijās, kurās viņai vienmēr ir iespēja palutināt sevi ar šādu izsmalcinātu dzērienu.
Šo dzērienu laidām klajā apmēram pirms gada, panākumi bija fantastiski, it īpaši Ķīnā, vēlāk arī Baltijā (Latvijā Cosmopolitan Diva netiek tirgots). Pēc tam izveidojām gan bezalkoholisko versiju, gan divas jaunas garšas versijas, kas paredzētas citādiem dzīves gadījumiem.
Kā uzrunāt tirgu ārpus Latvijas?
Katrs tirgus ir unikāls, patērētāju gaume un tradīcijas atšķiras pat tepat blakus, Baltijas valstīs. Tā, Lietuva daudz vairāk nekā Latvija ir orientēta uz intensīvākiem, garšu pilnākiem, saldākiem aromātiem. Tā ir tirgus tradīcija un īpatnība, kas izveidojusies gadu desmitu un simtu laikā. Patērētājs mainās līdz ar teritoriju, kurā dzīvo. Piemēram, Kaļiņingradas reģionā, kas atrodas pie Baltijas jūras, mēs faktiski varam runāt par iedzīvotāju kopu, kas ir 70 gadus dzīvojuši šajā teritorijā un šajā laikā jau attīstījuši lokālu garšas uztveri, dzīves stilu, kas ir raksturīgs Baltijas reģionam. Savā patēriņa dabā viņi pat ir tuvāki tam dzērienu garšas profilam, kas raksturīgs Latvijas vai Igaunijas patērētājam.
Protams, mēs veicam patērētāju izpēti. lai iegūtu sajūtu par to, kas tirgū strādā, kas nestrādā. Bieži vienam un tam pašam produktam ir nepieciešama atšķirīga komunikācija dažādos tirgos.
Paraudzīsimies kaut vai uz Rīgas Melno Balzamu: ja Latvijas tirgū tas ir mūsu nacionālais lepnums, mūsu tradīcija, vēsture, tad iet ar šo vēstījumu uz rietumu tirgu ir diezgan grūti. Tas pats attiecas uz mums labi saprotamo aicinājumu “Izvēlies Latvijas produktu!” Lielākoties tas ir svarīgs un saprotams tikai vietējā tirgū.
Līdzīgi, ja mums saka: „Šveices siers”, „Šveices pulksteņi”, mums rodas laba asociācija, bet pie vārdiem „Albānijas siers” vai „Krievijas pulksteņi”, lai cik labi šie produkti patiesībā būtu, Latvijas patērētājam pirmā asociācija ne vienmēr būs pozitīva. Tas saistīts ar zināšanām, stereotipiem un atšķirīgajām patērētāju vērtībām. Par Latviju ārzemēs bieži jādzird – „mēs to nepazīstam”, vai arī „kāpēc lai es ticētu, ka produkta Latvijas izcelsme ir kvalitātes zīme?” Varbūt objektīvi tas tā arī ir, taču to zinām mēs, bet vēl nezina ārzemju patērētājs.
Tāpēc, lai uzrunātu un pārliecinātu jaunu pircēju, bieži vien ir jāpielāgo komunikācijas veids. Daļēji mēs par to pašu produktu sakām tās pašas neapstrīdamās lietas: ka tas ir ražots tikai no dabīgām izejvielām, ka ražošanā izmantotas tradicionālas tehnoloģijas. Taču mēs nevis sakām, ka tā ir Latvijas vēstures daļa, ar ko lepojamies, bet gan, ka tā vairāku gadsimtu ilgā vēsture ir apliecinājums kvalitātei un spējai mainīties līdzi laikam. Tādējādi, to pašu vēstījumu pasniedzot mazliet savādāk, mēs varam sasniegt jaunus patērētājus. To apliecināja arī mūsu nesen veiktais pētījums mums nozīmīgajā Apvienotās Karalistes tirgū.
Būtiska vērtība Rietumu patērētājam ir dabīgums, zaļums, kas mums pašu mājās šķiet pašsaprotami.
Kā piemēru varu minēt sarunu ar Skandināvijas kolēģi, kurš mūs aicināja nedēļas nogalē aizbraukt apskatīt kādu fermu, jo tur strādājot dabīgi: barojot govis ar zāli. Mūsu neizpratnes pilnās sejas lika viņam apstāties, un nācās paskaidrot, ka pie mums Latvijā govis arī baro ar zāli – un tas nav nekas pārsteidzošs.
Runājot par dzērieniem, arī šajā jomā mēs esam samērā unikāli ar savām dabisko izejvielu tradīcijām. Bez zināmām lietām kā Rīgas Melnais Balzams, kā piemēru minēšu Moku, kuras receptūrā tradicionāli ir dabīgas arabikas šķirnes kafijas pupiņas, daudzos dzērienos izmantoto ingveru, ko griežam ar mūsu darbinieku izgudrotu ierīci, pašu grauzdēto cukuru - karameli, kas arī Rīgas Melnajam Balzamam piešķir īpašo tumšo krāsu.
Kāpēc gan Skandināvijas, gan Āzijas tirgi ir ieinteresēti strādāt ar jūsu produkciju?
Jā, alkohola ziņā šajos abos tirgos valda pilnīgi dažādi nosacījumi, jo Skandināvijas valstis, izņemot Dāniju, ir strikti regulēti monopola tirgi. Dažos no tiem mēs esam guvuši labus panākumus, piemēram, Norvēģijā degvīnu kategorijā mūsu ražoto degvīnu tirgus daļa veido 8-10%, ko esam panākuši, ražojot partnerim viņa privātās preču zīmes. Patērētāju ziņā Skandināvija ir neapgūts potenciāls, kur mēs neesam pietiekoši izmantojuši mūsu piederību Ziemeļvalstu reģionam - ziemeļniecisko identitāti nedz kā Baltija, nedz kā Latvija.
Kad Latvijas uzņēmējiem jautā, kas ir Latvija, bieži sākam minstināties, runāt padzirdētās frāzēs un stereotipos par tiltiem starp Rietumiem un Austrumiem: taču paši mēs, lūk, neesot ne austrumos, ne ziemeļos, bet kaut kur pa vidu... Manuprāt, tas liecina par nopietnu identitātes trūkumu, kas jārisina teju visas valsts un iedzīvotāju domāšanas līmenī. Iespējams, ne vien Skandināvijas tirgum, bet plašāk mēs spētu sevi sekmīgāk pārdot, ja definētu sevi kā Ziemeļeiropas valsts, ko raksturo ziemeļniekiem piemītošās dzīvesstila, patēriņa un dizaina vērtības.
Zināma atturība gan garšas niansēs, gan tīrībā, viss askētiskais, tīrais, kārtīgais, zināma izsmalcinātība apvienojumā ar nesteidzību – tie ir šī reģiona uztveres stereotipi citos tirgos. No pieredzes eksporta tirgos minēšu, ka šādas identitātes trūkums liedz, piemēram, amerikāņu klientam viegli izskaidrot, kur atrodas Rīga. Eiropā? Un tālāk?
Savukārt, Ķīnā šī atrašanās Eiropā varētu būt ļoti liela priekšrocība. Konkurējot ar virkni Rietumeiropas tirgu, Latvijas uzņēmējs dažkārt zaudē uz loģistikas izmaksu rēķina, jo, piemēram, piegādāt preci uz Franciju no Vācijas varētu būt izdevīgāk. Bet, piegādājot no Latvijas uz Ķīnu, šīs izmaksas izlīdzinās ar citu Eiropas valstu izcelsmes tirgiem.
Ķīnā bieži vien visa Eiropa tiek uztverta kā tāds liels abstrakts reģions: vai tas ir franču vīns, vai Rīgā ražots dzirkstošais vīns, šī starpība vairs nav tik liela kā šeit, Eiropas tirgū.
Nereti kāds potenciālais klients Ķīnā vaicā: „Cik jums ir iedzīvotāju?” Es atbildu: „Nepilni divi miljoni”. Viņš prasa: „Vai tas ir jūsu pilsētiņā? Bet cik ir jūsu valstī?” Mūs uztver abstrakti, un tā ir zināma priekšrocība, ko izmantot. Un, ja mēs gribam būt specifiskāki par savu vietu Eiropā, tad Ziemeļeiropa ir milzīgs trumpis, ko mēs vēl neesam izmantojuši. Ja visi Latvijas uzņēmēji skaidri un gaiši paustu vienotu vēstījumu par to, ko mūsu produkti pārstāv, būtu daudz vieglāk. Diemžēl pagaidām vēl ir sajūta, ka mēs slimojam ar savdabīgu identitātes krīzi.
Piemēram, Rīga Black Vodka ir ļoti veiksmīgs produkts dažādos tirgos no Izraēlas līdz Ķīnai un arī šeit, Baltijā. Tas bija pirmais produkts, ko pārdevām Ķīnā. Mēs sakām savam vietējam tirgum, ka Rīga Black Vodka ir īsts Latvijas degvīns.
Taču ārvalstu tirgos ir ļoti grūti pateikt, ko nozīmē Latvijas degvīns - ar ko tas ir pārāks par krievu, poļu vai ukraiņu degvīnu. Bet tai brīdī, kad mēs pasakām klientam, ka tas ir tipisks ziemeļvalstu degvīns, atbilde ir sniegta. Viņš spēj iztēloties degvīna profilu kaut vai kā asociāciju ar citu reģiona zīmolu, kā Finlandia vai Absolut: tīrs, askētisks, kvalitatīvs degvīns, bez izteiktas garšas, kas savukārt mēdz būt ukraiņu vai poļu degvīna raksturīga iezīme. Tādējādi mūsu piederība pie noteiktas kultūras vides, gan ģeogrāfiski, gan patēriņa ziņā var kļūt par lielu priekšrocību, ko neesam vēl pietiekoši izmantojuši.
Tas jau attiecas uz visiem produktiem, ko ražo Latvijā, ne tikai alkoholu?
Jā tieši, tā. Manis minētais piemērs liecina, ka kultūrvide, patērētāji veido patēriņa kultūru un produktu raksturojumu kā tādu. Pats par sevi ziemeļvalstu produkts ir vairumā gadījumu ļoti labs tēls.
Kā ir ar produktu nosaukumiem? Vai tie ir saprotami arī ārpus Latvijas?
Ārzemju tirgum mēs veidojam starptautiskus nosaukumus. Piemēram, ir Latvijas produkts Rīgas Dīva. To izrunāt angļu valodā būtu ļoti grūti, bet angļu valoda no patērētāja viedokļa kā dominējošā valoda nespecifiskas izcelsmes produktam tiek izmantota pirmkārt. Tāpēc, piemēram, Cosmopolitan Diva, mēs uzsvērām tieši kosmopolītisko, starptautisko skanējumu, un šis produkts vienlīdz saprotams gan Ķīnas, gan Izraēlas, gan arī Lietuvas un Igaunijas tirgiem.
Turklāt ir tirgi, kuros vērojams izteikts etnocentrisms. Piemēram, ja mēs radīsim degvīnu ar izteikti krievisku zīmolu vai produkta koncepciju, tad par spīti degvīna kā kategorijas un krieviskā lieliskai atbilstībai, ir liela varbūtība, ka Polijas tirgū šo produktu pārdot būs ļoti grūti.
Polijā ir stipras degvīna ražošanas tradīcijas un izteikts patērētāju etnocentrisms, tāpēc poļu produktam tiks dota priekšroka. Savukārt, radot starptautisku skanējumu, padarot produktu valstiski neitrālu, mēs varam panākt daudz lielāku efektu šādos tirgos.
Kādas, jūsuprāt, ir galvenās kļūdas, ko Latvijas uzņēmēji pieļauj, mēģinot apgūt jaunus tirgus?
Viena no būtiskākajām kļūdām ir saistīta ar patērētāja izpratni. Parasti mēs kā uzņēmēji domājam no iekšpuses uz āru, proti - vērtējam tirgu no savas pieredzes un izpratnes viedokļa. Šāda domāšana nestrādā: vajag sākt domāt no ārpuses pozīcijām - kā pasaule mūs redz, kā patērētājs uz mums un mūsu produktu raugās. Jo nav tik svarīgi, ko mēs paši viņam gribam pateikt, svarīgi, vai patērētājs savā prātā notic tam, ko mēs esam pateikuši.
Zīmols veidojas rodas nevis mums tam dodot nosaukumu vai par to stāstot, bet patērētājam šo stāstu sadzirdot. Zīmols dzimst patērētāja prātā. Piemēram, mēs domājam, ka varam nosaukt produktu Sprīdītis. Protams, pirmajā skatījumā tas būs unikāls nosaukums - nekur pasaules tirgū mēs neatradīsim tādu produktu un preču zīme nebūs reģistrēta, taču pasaules tirgū šāds zīmols nav tik labi pārdodams. Iejūtoties patērētāja ādā arī bez Sprīdīša spēsim radīt tādus zīmolus, kas raksturo produktu un var būt unikāli, un nest panākumus.
Otrkārt, nepieciešams domāt plašāk, nebaidīties un mēģināt. Tirgus nav Latvija vien: ja mūsu produkts ir labs, mēs varam atrast daudz lielākas iespējas.
Treškārt, Latvijas uzņēmēji ir pārāk maz vērsti uz sadarbību savā starpā, tāpēc dažkārt zaudē biznesa iespējas. Ir jāmāk sadarboties. Sadarbība var būt ne tikai vienas nozares ietvaros.
Mēs cenšamies veidot sadarbību: piedalāmies izstādēs, sadarbojamies arī ar saviem klientiem, ar citu nozaru sadarbības partneriem. Ja nespējam šodien paši saražot kādu klienta pasūtījumu, meklējam alternatīvas, kur pasūtījumu izvietot. Šodien palīdzam klientam rast risinājumu, bet varbūt rīt trūkstošās kompetences vai tehnoloģijas mums būs – un klients nebūs zaudēts.
Tātad jūs uzskatāt, ka Latvijas ražojumiem ir eksporta iespējas?
Neapšaubāmi, it īpaši pārtikas ražotājiem. Pasaulē ir milzīga patērētāju daudzveidība, tātad vajag mēģināt atklāt kaut ko jaunu produkta piedāvājumā, jaunas garšas nianses un iepakojumu. Pasaulē arvien vairāk pieaug interese par zaļākiem, nosacīti ar rokām darinātiem produktiem. Tā ir mūsu iespēja. Jo mēs esam tādā stadijā, ka varam paši savām rokām, no ķīniešu viedokļa savās mazajās darbnīciņās, radīt labas lietas, un tā ir fantastiska iespēja.
Kas jūs ir pārsteidzis, strādājot ar klientiem?
Ir viena sena atklāsme, jeb pārsteigums, kas ik dienu atgriežas: cik patērētājs var būt daudzveidīgs. Ik otro nedēļu tiek iniciēti visneparastākie projekti. Klienti ar saviem pasūtījumiem ir ļoti radoši un dod mums ierosmes jauniem produktiem. Tā, nesen viens klients interesējās par iespēju radīt bezalkoholisko degvīnu.
Vai jūs pielietojat arī jaunas tehnoloģijas?
Katru gadu mēs radām no 40 līdz 50 dažādām inovācijām. Tie ir jauni zīmoli, jaunas garšas nianses, inovatīvi noformējumi, un dažreiz pilnīgi jaunas tehnoloģijas. Viena no nozīmīgākajām tehnoloģiskajām novitātēm pagājušajā gadā bija Amber Gold Vodka.
Šis ir īpašā patentētā procesā caur dzintaru filtrēts degvīns, kas ieguvis īpašu garšu: bez grama cukura pievienošanas tapis maigs un vienlaikus saglabājis raksturu. Šādas inovācijas prasa gadiem ilgu izstrādi, un mēs kaut ko tādu radām katru gadu.
Latvijā ir saimniecības, kurās tiek ražots vīns. Kā jūs domājat, vai tām ir iespēja ar savu produkciju iziet ārpus Latvijas?
Katram jānodarbojas ar to, ko viņš vislabāk prot, un te rodas jautājums, vai mazais uzņēmējs var vienlīdz labi radīt šo produktu un arī strādāt, lai to pārdotu pasaulē. Visticamākais, ka nē.
Tāpēc vajag kooperēties un veidot vienotu produkta izcelsmes izpratni. Ja viens ražotājs pateiks, ka arī Latvijā ir vīni, dažs klients uztvers ražotāju kā īpatni. Savukārt, ja ir daudzu Latvijas ražotāju kvalitatīvs piedāvājums, var veidot atsevišķu kategoriju, kas tiek virzīta ar kopēju pārdošanas mehānismu. Tas jau ir ticami.
Iespējams, varētu būt vienota aģentūra, kas specializējas uz šo produktu virzīšanu un noieta meklēšanu ārzemēs. Tirgus ir tik milzīgs, ka vīndariem nav jākonkurē savā starpā: apvienojoties un parādot to, ka ir nozare, aiz kuras stāv desmitiem Latvijas ražotāju, kas visi ir labi speciālisti, varētu vieglāk atrast noietu.
Visticamākais, tas nebūs masu noiets lielveikalos, drīzāk, piemēram, specializēti restorāni, kas orientēti uz zaļo patēriņa kultūru. Bet katram vīndarim pašam pētīt, investēt spēkus un veidot kontaktus, meklējot jaunus tirgus ārpus Latvijas, ir, pirmkārt, dārgi - vajag ļoti lielus cilvēku resursus, un, otrkārt, jau minētā kategorijas ticamība ir neliela.
Kā jūs atrodat jaunus tirgus?
Mēs darām ļoti dažādi. Prioritāros tirgus mēs esam identificējuši, lielā mērā vadoties no statistikas izpētes, un sapratuši, kurā kategorijā, kurā tirgū gribam iet. Tad, vadoties no mūsu informācijas par klientiem, esam raudzījušies, kuros tirgos gribam prioritāri virzīt vienu vai otru zīmolu: un pēc tam tālāk, kā nonākt pie konkrētajiem potenciālajiem klientiem.
Dažreiz analītiskā izpēte strādā gana labi tirgus apjoma apzināšanai, bet nepietiekami – partnera atrašanai. Alkohols ir licencēta industrija, un tajā mūsu partneri ir vairumtirgotāji. Mēs nestrādājam ar katru veikalu pa tiešo. Identificējam pēc lieluma, pēc spējām, portfeļa rakstu ik tirgū piemērotāko partneri.
Otrs ceļš ir meklēt partnerus izstādēs, gan pašiem piedaloties ar savu stendu, gan vienkārši izkristalizējot potenciālos partnerus un sarunājot ar tiem tikšanos, pēc tam ierodoties un prezentējot savu produktu. Šādas iespējas pastāv, taču šis ceļš ir pietiekoši dārgs un garš, jo jāparāda, ka tu izstādē neesi vienas reizes dalībnieks, ka šajā tirgū jau esi klātesošs kā pastāvīgs dalībnieks: ar savu produktu, ar spēju piedalīties atkārtoti un augt. Tāpēc ar vienu reizi bieži vien ir par maz.
Kā ir ar Āzijas tirgu? Vai nepieciešami vairāki kontakti, lai sadarbība notiktu?
Pilnīgi noteikti, ka tur nekas nenotiks vienā dienā. It īpaši tādos tirgos kā Ķīna. Jā, viņi nenoliedzami domā komerciāli, un, ja viņi saskata biznesa iespēju, tad partneri var atrast ātri. Bet, lai šis darījums no vienas reizes pārvērstos par pastāvīgu sadarbību, ar partneri vajag uzturēt attiecības.
Brīdī, kad mēs pārdevām savu pirmo degvīnu Ķīnas klientam, tas bija patīkami pārsteigts gan par pirmās kravas kvalitāti, gan noformējumu. Tad pagāja apmēram gads: šajā laikā lēnām virzījāmies uz priekšu, līdz satikāmies klātienē. Kad pēc gada apsēdāmies pie galda, nodemonstrējām pāris jaunos produktus, un tad klients mums beidzot noticēja – un nākamais darījums notika jau uz vietas.
Kādi ir galvenie riski?
Risku ir ļoti daudz. Pirmkārt, velti cerēt uz ātru un lielu rezultātu, jo šis zilonis ir pa gabaliņam ēdams. Otrkārt, domāt, ka klientam varēs viegli pārdot visu, ko mēs radām. Labāk ir izvēlēties prioritāti un koncentrēties uz to: ja mēs aizsūtīsim klientam konteineru ar 10 dažādiem produktiem, viņš pats nesapratīs, ko viņam izdevies veiksmīgāk pārdot – toties nevarēs nepamanīt, ka daļa produktu no plauktiem nebūs aizgājusi... Tātad mums pašiem ir jābūt spējīgiem izprast un pārdot klientam viņa tirgum piemērotāko produktu.
Un, protams, vienmēr ir jārēķinās ar vietējās ekonomikas spēles noteikumiem. Ir daudz dažādu nodokļu risku, politisko risku, teiksim, tādu, kā Ukrainas un Krievijas konflikts, kas ietekmējis daudzus uzņēmējus. Bieži vien ne tik daudz eksporta tirgū, kā pārdošanu tepat uz vietas, tūrisma sarukuma rezultātā.
Un kādi ir jūsu tuvākie plāni?
Strādājam pie diversificēta valstu un produktu portfeļa, lai šie riski uz mums atstātu mazāku iespaidu. Vienlaicīgi plānojam investēt mūsu vadošajos zīmolos, lai mērķtiecīgi augtu atsevišķos prioritārajos tirgos.