Horeca, viesnīcas, restorāni, kafejnīcas, bāri

Ziņas

13.07.2015

Japāņu mediju pārstāvji apbrīno Latgales uzticību tautas mantojumam


Septiņiem tālās zemes žurnālistiem bija sagādāta bagāta iepazīšanās vizītes programma, pārliecinot viņus – Latvija ir ļoti pievilcīga zeme.

Vizīte norisinājās no 7. līdz 12. jūlijam, grupā bija septiņi žurnālisti, no kuriem trīs savu uzturēšanos Latvijā pat pagarināja par dažām dienām, jo gribēja ieraudzīt vairāk, nekā programmā varēja iekļaut.

Žurnālisti pārstāvēja trīs nozīmīgus Japānas dzīves stila žurnālus – “Moe”, “Liniere”, “Plus1 Living” ar 80 tūkst līdz 300 tūkst eks. tirāžu -, kuri pastāvīgu  uzmanību velta pagātnes mantojumam un tā sasaistei ar mūsdienām, amatniecības tradīcijām un mājās gatavotam ēdienam, dažādu tautu pasaules uzskatam, vērtību izpratnei un garīguma avotiem.

Žurnālistu vidū bija gan rakstītāji un fotogrāfi, gan ilustratore un Japānā populāra modele, kas ar savu klātbūtni katra apskates objekta atspoguļošanu padarīs moderni piesaistošāku.

Vizītes programma bija veidota tā, lai, tēlaini runājot, nošautu divus zaķus. Vispirms dotos uz Latgali un divarpus dienu laikā mēģinātu aptvert šo brīnumaino kultūrvēsturisko novadu. Savukārt vizītes otrajā daļā apmeklētu Skolēnu dziesmu un deju svētkus un iepazītu mūsu galvaspilsētu ar tās dažādajiem kultūras slāņiem – Vecrīgu, jūgendstilu, piedāvājumu gardēžiem u. c.

Jau pirmā apstāšanās ceļā uz Latgali, lai apmeklētu Likteņdārzu, kas top pēc japāņu arhitekta projekta, viešņas darīja domīgas un aizkustinātas. Spēcīgu iespaidu radīja ne tikai grandiozā piemiņas dārza iecere, bet arī pirmā tikšanās ar Latvijas dabu – dīvainajiem koku puduriem, kas aug uz āderēm, reibinoši smaržīgajiem liepu ziediem, lauku zālītēm, no kurām mēs gatavojam tēju, un savvaļas skābenēm, ko mēs liekam zupā.

“Liepkalnos” notika pirmā iepazīšanās ar latviešu pankūkām – ak, cik garšīgi, viešņas atzina, un tā viņas sacīja brauciena laikā vai ik katru maltītes ieturēšanas reizi.

Līvānos japānietes brīnījās par visgarāko noausto rakstaino jostu un… bija neizpratnē, kāpēc šajā vietā vairs neražo stiklu. Viešņas ilgi vērās uz stikla plāksnēm, kuras “Līvānu stikls” bija izgatavojis Brīvības pieminekļa atjaunošanai Rīgā, bet nu vairs fabrikas nav.

Daugavpilī žurnālistiem bija interesanti gan klausīties stāstījumu par grandiozo cietoksni, gan ielūkoties “Marka Rotko mākslas centrā” ar japāņu dvēselei tik tuvo klusuma istabu.

Iespaidi krājās kārtu kārtām, un darba dienas ieilga līdz pat 15 stundām. Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA), veidojot vizītes programmu sadarbībā ar Latgales reģionālo tūrisma asociāciju un bezgala atsaucīgajiem cilvēkiem vietējos tūrisma informācijas centros ne tikai Koknesē un Līvānos, bet arī Rēzeknē, Aglonā, Krāslavā, Ludzā, Varakļānos un citur, jau bija bažījusies, ka programma ir par piesātinātu, lai spētu to izbaudīt. Praksē izrādījās, ka sirsnīgu tikšanos, spilgtu iespaidu un pārsteidzošas informācijas ir vēl vairāk, nekā tika gaidīts vai cerēts.

Pēc gandrīz 20 (!) objektu apmeklējuma japāņu žurnālisti kopumā bija sajūsmināti un TAVA mārketinga partnera Japānā – uzņēmuma “Foresight Marketing” darbiniece Akiko Šiga  atzina: “Latgalē ir tika daudz ko redzēt! Tas bija pareizs lēmums doties tieši uz Austrumlatviju, kur līdz šim žurnālistus un tūrisma operatorus nebijām veduši.”

Stāstot par saviem visspilgtākajiem iespaidiem, žurnālisti pēc vizītes Latgalē nosauca:

Maizes muzeju Aglonā un tā saimnieci Viju Ancāni, no kuras viņi ļoti negribējās šķirties. Tika pierakstītas gan vitālās latgalietes dzīves gudrības, gan  receptes (piemēram, kā pareizi jāskābē gurķi), nogaršotas gan latgaliešu kļockas, gan ugunsdzira šmakovka, izsmaržotas pirmās gailenes un dilles.

Neaizmirstams bijis Ludzas amatnieku centra apmeklējums, brauciens ar plostu pa mazo Ludzas ezeru un Līvānu stikla ekspozīcija.

“Latgalē senie amati joprojām ir dzīvi. Aušana, auduma izšūšana, adīšana un citas prasmes – apbrīnojami, ka tās nav tikai grāmatās aprakstītās vai šaurā lokā pazīstamas mākas. Latgalē ar senajiem amatiem cilvēki dzīvo. Kā to var izskaidrot?”

Kaut gan kādai žurnālistei jau esot bijis priekšstats par latviešu tautas tērpiem un tos viņa bija redzējusi iepriekš, brauciena laikā viešņai radās izdevība savām acīm ieraudzīt, kā tērpi top. Tā esot ļoti vērtīga pieredze.

Visi uzsvēra latgaliešu viesmīlību! Ik vienā vietā, kur bija kāda tikšanās, visur bijis jūtams siltu siržu starojums (pie keramiķa Valda Pauliņa Krāslavā, Astrīdas Vucēnas “Latgaļu sētā”, Gunāra Igauņa mūzikas instrumentu darbnīcā Gaigalavā un citur).

Japāņi slavēja baudīto cienastu, gan to, kas bija tipiski latgalisks (guļbešnieki Krāslavas kulinārā mantojuma centrā), gan pelēkos zirņus, biešu auksto zupu un citus Latvijas tradicionālos ēdienus.  Latgalē pasniegtais ēdiens esot ticis gatavots ar mīlestību, ko varējis just katrā kumosā.

“Zvejnieku” mājā Lubāna krastā saimnieki ciemiņus mieloja ar dažādām gardām zivīm un aļņa gaļas ēdieniem, bet diemžēl viesu mazie vēderiņi vēl bija pilni kopš pusdienām un tāpēc viņi nespējuši izgaršot visu, kas tika dāsni piedāvāts. Lai, lūdzu, viņus par to atvainojot!

Viens no spilgtākajiem iespaidiem, kuru pieminēja vairāki žurnālisti, saistās ar programmā neparedzētu epizodi Teirumnieku ezeriņa krastā. Pēc viegli ieturētās maltītes “Zvejniekos” namamāte Anna Macāne piedāvāja ciemiņus aizvest uz purva taku, kas iekārtota pēc japāņu speciālistu ieteikuma Lubāna mitrajā izmantošanā.

Saule rietēja brīnum krāšņi, ezeriņš bija gluds un glezns, Anna Macāne iepazīstināja ar sūnām, kas ezeriņa ūdeni dara tīru un sevišķi veselīgu, un šo rindu autore nespēja atturēties un iepeldēja ezeriņā.

Kāda žurnāliste ieraudzīto rezumēja šādi: “Braucienā man vairākkārt tika stāstīts, ka Latvijā cilvēki dzīvo ciešā saistībā ar dabu, bet nu es par to pārliecinājos pati savām acīm. Šķita, ka ir apstājies laiks, valdīja bezgalīgs miers. Mūsdienu pasaule šo bagātību jau ir zaudējusi. Jums tā vēl ir.”

Saule rietēja, iekrāsodama debesis viegli violetas, vietumis bija sakritusi migla, un tālie ciemiņi nespēja noslēpt sajūsmu, kādu iepriekš dienas gaišumā viņi bija veltījuši katram ceļa malā ieraudzītam stārķim. Pāri zemes ceļam pārgāja ezītis, un tā vien liekas, ka skaistāku dienas nobeigumu žurnālisti nebija varējuši iedomāties.

TAVA tūrisma tirgus speciāliste Inguna Žīgure atzīst: “Vizītes programma tika veidota ar daudzu cilvēku pūlēm, un tāpēc man ir vēl jo lielāks prieks, ka brauciens bija veiksmīgs un, spriežot pēc ciemiņu atsauksmēm, deva daudz impulsu Japānas žurnālistiem viņu darbā.”

Inta Briede   

  

Vēl ziņas

Rudens ražas svētki 23. septembrī
Finanses. Plāno palielināt nodokļus ātro kredītu aizdevējiem
airBaltic iekšzemes reiss starp Rīgu un Liepāju būs arī ziemā
Vai mencas un reņģes būs pietiekami
“Jaunpils pienotavas” produkti ir pieprasīti gan vietējā, gan eksporta tirgos


Parakstīties uz jaunumiem

Vārds, uzvārds E-pasts