Saldais ēdiens svētkos un ikdienā ir kā patīkams punkts uz „i”. Bez saldā ēdiena dažkārt šķiet, ka maltītei kaut kas pietrūcis.

Atskatoties vēsturē, izrādās, ka saldie ēdieni bija zināmi jau antīkajā pasaulē, taču tie nebija plaši izplatīti tādēļ vien, ka pietrūka vienas no svarīgākajām saldēdiena sastāvdaļām – cukura. Parasti tas tika aizvietots ar medu, tikai daudz vēlāk medus vietā saldumos sāka izmantot no cukurniedrēm iegūto cukuru.


Iespējams, mēs seno romiešu vai grieķu saldēdienus nespētu līdz galam novērtēt, jo viņi saldēdienos dažkārt izmantoja tādas sastāvdaļas kā dzīvnieku smadzenes un sieru, kam piejauca medu.

Viduslaikos saldēdienus galvenokārt gatavoja klostermāsas – parasti tie bija vienkārši cepumiņi vai kūciņas. Taču saldumu attīstībā liela loma bija arābiem, kas šo mākslu pilnveidoja un veidoja izsmalcinātus saldumus.

Vēl viens būtisks pagrieziens saldēdienu attīstībā bija atklājums, ka cukuru var iegūt no cukurbietēm. Līdz ar to valstis, kurās bija aukstāks klimats un kur cukurniedres audzēt nevarēja, sāka pašas ražot cukuru. Tas ar laiku būtiski palielināja gan saldumu ražošanu, gan patēriņu, un redzam, ka šodien veikalu vitrīnās saldumu izvēle kļūst arvien plašāka un izsmalcinātāka.

Saldos ēdienus visbiežāk gatavo no svaigām, žāvētām, konservētām ogām un augļiem, kā arī no miltu, putraimu, piena un olu produktiem. Ikviena saldā ēdiena sastāvā ir cukurs. Saldo ēdienu sastāvdaļas ir kafija, kakao, rieksti, mandeles, rozīnes, vanilīns, citronskābe, citrona sula un sarīvēta miziņa, želatīns, ciete, liķieri, konjaks, vīni. Daudzu saldo ēdienu sastāvā ietilpst saldais krējums (35%).

Saldos jeb deserta ēdienus pusdienās parasti pasniedz pēdējos, bet tos var pasniegt arī vakariņās un viesībās pie aukstā galda.

Saldie ēdieni ir augļi un ogas, putukrējums, augļu un ogu zupas, ķīseļi, kompoti, želejas, uzpūteņi, krēmi, saldējumi, sacepumi, pudiņi, kā arī rupjmaizes kārtojumi un saldās biezpiena masas.

Ilze Mežniece